Kāpēc suņiem mēdz būt vainīgs skatiens 1
Pētnieki eksperimentā iesaistīja brīvprātīgos suņu audzētājus, kuriem vajadzēja likt saviem lieliski izdresētajiem dzīvniekiem neaiztikt īpašā istabā izliktu ēdienu. Tad cilvēkiem bija jāiziet no istabas, atstājot savus suņus kopā ar ēdienu. Vienai daļai suņu pētnieki atļāva notiesāt “aizliegto augli”, bet citiem tādas iespējas nemaz nebija: pētnieki ēdienu novāca tūlīt pat pēc saimnieku iziešanas, pēc tam tiem vairs nebija nekādas dilemmas, raksta žurnāls “Planētas Noslēpumi”.
Kad istabā atkal uzaicināja ienākt suņu saimniekus, viņi, protams, neko nezināja par eksperimentētāju viltībām. Taču, redzot, ka ēdiena nav, viņi to uztvēra kā pašu dotā rīkojuma pārkāpumu un “redzēja” vainas sajūtu, ko it kā izjūt viņu suņi, kuri tostarp, ja arī kaut ko juta, tad, visdrīzāk, izpildīta pienākuma sajūtu.
Savukārt tad, kad saimnieki sāka norāt savus suņus par to, ka tie viņus nav klausījuši, dzīvnieki patiešām samulsa, turklāt ievērojami vairāk par tiem, kuri patiešām nebija klausījuši saimniekiem un apēduši aizliegto cienastu.
Tādējādi, pauž pētnieki, vainas un diskomforta sajūta bieži vien dzīvniekiem izpaužas ne jau kādu “nepareizu” rīcību dēļ, bet gan sekojošās saimnieka reakcijas iespaidā. Raugi, cilvēkiem ir raksturīgi dzīvnieku rīcību traktēt, balstoties uz savu pieredzi un uztveri saistībā ar notikušo.
Tostarp suņu audzētāji apgalvo, ka laika gaitā suns sāk saprast to, kas saimniekam patīk, kas ne, tāpēc mulst un demonstrē “vainas sajūtu” ne jau tāpēc, ka pats būtu kaut ko sastrādājis, bet gan tāpēc, ka, ierodoties saimniekam, kaut kas izrādījies “ne tā”. Piemēram, ja suni sarāj par to, ka tas izpluinījis atkritumu maisu, tas “mulsīs” arī tad, ja to būs izdarījis kāds cits.
