Kultūra
Teātris un kino

Kara simulācija īstenības apjausmai. Vēsma Lēvalde vērtē izrādi “Mēness neredzamā puse”0


Liepājas teātra aktieri Viktors Ellers (no kreisās), Sandis Pēcis un Agnese Jēkabsone Monikas Klimaites iestudējumā “Mēness neredzamā puse”.
Liepājas teātra aktieri Viktors Ellers (no kreisās), Sandis Pēcis un Agnese Jēkabsone Monikas Klimaites iestudējumā “Mēness neredzamā puse”.
Publicitātes (Justīnes Grinbergas) foto

Lietuviešu jaunās režisores Monikas Klimaites iestudējums “Mēness neredzamā puse” Liepājas teātrī atgādina datorspēli, kur valda trauksme, impulsivitāte un atsvešinātība, lai gan izdzīvošanai nepieciešams likt lietā saprātu. Stāstījuma paņēmieni un vizuālie izteiksmes līdzekļi ir tuvi datorspēļu estētikai. Tiek nojaukta robeža starp miesisko cilvēku un virtuālās pasaules mediatizētajiem tipāžiem, stāstījums tiek fragmentēts gan laikā, gan telpā, veidojot tādu kā stereovēstījumu, kas tomēr pauž vienu domu.

Lai gan iespaids ir spēcīgs, dziļāk par situācijas fiksāciju iestudējums tomēr netiecas.

Pārdomas un secinājumi paliek skatītāju ziņā. Arī par to, vai cilvēks kā justspējīga un saprātīga būtne jau nav pagātne. Trešais pasaules karš jau notiek, tikai mēs to negribam atzīt. Tātad negribam vai nespējam to apturēt.

Laiktelpas enerģija

Iestudējuma pamatā ir starptautisku atzinību guvusī igauņu jaunā autora Karla Kapelmā luga, kas savij kopā šodienu un nākotni – darbojošās personas ir tā sauktie mileniāļi – dzimuši 20. un 21. gs. mijā.

Lugas notikumi risinās gan šobrīd, gan 21. gs. 30. gados, kad it kā notiek Trešais pasaules karš, un ir arī atskats uz minēto karu un tā cēloņiem no 21. gs. 70. gadu skatpunkta.

Izrādes gaitā neatbildēts paliek jautājums – vai atskats ir reāls, vai arī tā ir mākslīgā intelekta veikta analīze par apstākļiem, kas izraisījuši cilvēces bojāeju.

Jāuzsver – tā nav katastrofu drāma, jo sajūta, ka, iespējams, nākotnes nemaz nav, ir tikai nereālajā izrādes noskaņā.

Ja telpas un laika vienība, kā uzskata modernā zinātne, ir enerģijas apmaiņa pat atomu līmenī, un mūsu domas, jūtas, emocijas ietekmē matēriju, tad nosacītā, simboliskā telpa, ko radījusi iestudējuma scenogrāfe un kostīmu māksliniece Giedre Brazīte, ir tiešām biedējoša – tās ir pelēkas drupas ar neskaitāmiem ekrāniem – gan veciem televizoriem, gan datoru monitoriem, kas visu laiku raida Madaras Viļčukas atveidotās Profesores runu, kurā viņa analizē mūsu gadsimta sabiedrību, ieskaitot notikumus, par kuriem vēsta izrāde.

Scenogrāfiju veido pelēku gruvešu kaudze, pustumsa, kuru tādos kā gaismas tuneļos sadala kvadrātveida starmeši (gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis). Staru kūlī savus stāstus izrunā vai izkliedz izrādes varoņi. Savstarpējā saskarsme ir tikai saasināta konflikta brīžos.

Būtisks izrādes rekvizīts ir metāla rati uz ritenīšiem – tādi, uz kuriem morgā preparē līķus.

Tie piešķir eksistenciālu, pat apokaliptisku noskaņu un metaforiski norāda uz to, ka cilvēce balansē uz iznīcības robežas vai arī kāda cilvēcības daļa jau ir mirusi. Scēniskā telpa, kas ietiecas arī publikā, ļoti atgādina datorspēļu vidi, kur spēlētājs viens pats impulsīvi traucas kaut kādos tuneļos, sagrautās pilsētās vai pamestās telpās, un savā izdzīvošanas cīņā satiek vai nu ienaidniekus, vai spēlē neiesaistītas personas, kuras būtiski norises neietekmē.

Rezultāts atkarīgs tikai no paša spēlētāja, ko arī ne reizi vien lugas autors uzsver tekstā. Šī nosacītā, drūmā vide vienlaikus ir gan bēgļu nometne Grieķijā, gan dažādas vietas Igaunijā, gan vārdā nenosaukta militārā slaktiņa vieta, gan klosteris. Laiktelpas konstruēšanā būtiska nozīme ir arī Antana un Ūdra Jasenku mūzikai, kas gan kontrastē, gan sasaucas ar tekstā apspēlēto “Pink Floyd” albumu “Dark Side of the Moon”.

Pazaudētas identitātes

Ikviens no tēliem kādā brīdī atzīstas, ka nevar pateikt – kas viņš ir.

Darbojošās personas faktiski ir pazaudētas cilvēciskās identitātes.

Lai gan ārēji viņi ir pat arhetipiski – afgāniete, kura izraujas no musulmaņu vides, krievs, kurš uzaudzis Igaunijā, sieviete, kura kādam ir īpaša, un to apliecina viņas apzīmējums – meitene ar zaļajiem matiem, Klauss, kurš ir mūžīgais “mazākais” – bailīgais maliņā stāvētājs, profesore – bārene, kura mēģina izprast pasauli, lai rastu atbildes, kas ir būtiskas viņai pašai.

Agneses Jēkabsones atveidotā Afgāniete mērķtiecīgi cenšas iegūt eiropeisku identitāti, taču rezultātā ir tikai Sebastjana mājas apkopēja. Viktora Ellera krievs uzsver savu nacionālo piederību, taču nespēj identificēties ne ar vienu vietu, kurā atrodas. Sanda Pēča Klauss savu dzīvi spēlē – bērnībā kā kariņu, vēlāk kā aktieris teātrī, un nojaušams, ka

tās ir maskas, zem kurām paslēpt savu vājumu, vēlmi palikt no visa malā.

Arī no sevis.

Signes Dancītes Sieviete ir līdzīga vīzijai, stāsts bez ķermeņa, jo to, kas palicis pāri pēc pārciestā, viņa nespēj pieņemt. Sievietes stāsts apraujas tad, kad viņa redz pati savu kapu.

Centrālais tēls ir Sebastjans, kuram vienīgajam ir apjaušama sarežģītā cilvēciskā būtība, apzināta, mērķtiecīga rīcība un emocionāla reakcija notikumos. Taču viņš ir tikai varonis citu stāstos, kurš realitātē neparādās. Vai viņš ir tā identitāte, uz kuru tiecas pārējie? Bet viņa stāsts beidzas mežā, ne ilgotajās mājās, dzīves jēgai izskanot tikai mirstošā vīzijās. I

kviens no stāstītājiem atklāj, kā Sebastjana klātbūtne kaut kādā brīdī ietekmējusi viņu dzīvi. Personāžs atgādina avataru galeriju, kur spēlētājs savu identitāti izvēlas, taču tā nekad nav īsta, un cilvēku, kurš reāli virza uz priekšu darbību, mēs varam tikai nojaust, iztēloties.

Šī raksturu nenoteiktība, atsvešinātība no pārējās pasaules ir īstenojusies ļoti konkrētos aktierdarbos, kas veido leļļu teātrim līdzīgu ansambļa izrādi, kur tēli ir būtiska stāsta daļa, taču tiem nav psiholoģisku nianšu.

Varbūt ne pārāk veiksmīgi izrādē risināts ir Profesores tēls,

ko atveido Liepājas Universitātes aktierkursa studente Madara Viļčuka. Pārliecinoši izskan viņas “dzīvais” monologs no skatītāju vidus, un bārenes dvēseles kliedzienā atklājas galvenais izrādes vēstījums. Taču teicamnieces izteiksmē norunātā Profesores teksta sinhronais skanējums daudzos ekrānos saplūst monotonā fona skaņainā, un vārdus, kuros dramaturgs tomēr ielicis dziļu jēgu, ir grūti uztvert.

Arī jaunietes ārējais izskats drīzāk atgādina diktori, kura nolasa svešu tekstu. Taču ne jau aktrisi te var vainot – iespējams, ekranizētajā tēlā ielikta kāda režijas doma, taču vismaz man to neizdevās nolasīt – ja vien tas nav jau pieminētais mākslīgais intelekts, bezkaislīga aizkadra balss.

Kopumā izrādē valda neapšaubāmi spēcīga vizualitāte un noskaņa, bet vēstījumu, pieņemu, publika uztver tikai daļēji. Tomēr iestudējumam ir vēl kāda vērtība – tas ir savdabīgs režijas rokraksts un Latvijā maz izmantots izteiksmes veids, tātad jauna pieredze Liepājas aktieriem, turklāt internacionālā komandā.

 

Saistītie raksti

Karls Kopelmā “Mēness neredzamā puse“, pseidodokumentāla izrāde Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē “Lielais dzintars” (Luga 2018. gadā uzvarējusi Nirnbergas valsts teātra rīkotajā starptautiskajā lugu konkursā “Sarunas par robežām”)

Režisore: Monika Klimaite, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Giedre Brazīte, komponisti – Antans Jasenka, Ūdris Jasenka, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, no igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Lomās: Agnese Jēkabsone, Sandis Pēcis, Viktors Ellers, Signe Dancīte, Madara Viļčuka.

Nākamā izrāde: 26. janvārī.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
ZD
Zane Dzene
Kultūra
Aktuālā kino izlase
1 diena
LE
LETA
Kultūra
Austrija pašnodarbinātajiem māksliniekiem maksās 1000 eiro ikmēneša pabalstu
2 dienas
LE
LETA
Kultūra
Tapusi dokumentālā īsfilma par pirmo zināmo Latvijas džeza pianistu
2 dienas

Lasītākie

LE
LETA
Veselam
Latvijā atklāts viens jauns Covid-19 inficēšanās gadījums
1 stunda
ZB
Zigmunds Bekmanis
Laukos
“Pilskalnes Siguldiņa”, moku kambaris, trušu pilsētiņa un citi apskates vērti objekti. Ziedošā Zemgale – apceļo piesardzīgi!
8 minūtes
Raivis Šveicars
Ekonomika
Kur “audzē” citronskābi, antibiotikas, vitamīnus un vakcīnas? “Biotehniskā centra” noslēpumainie bioreaktori
2 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Varbūt vienreizējās lietošanas masku vietā var lietot vairākās kārtās salocītu agroplēvi?
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Traģiska sestdiena Liepājā. Avārijā gājusi bojā nepilngadīga jauniete
17 minūtes