Pēteris Korsaks: tiesāšanās par karogu – necieņa tautas svētumam 15
Laikam esam paguvuši aizmirst, kā cīnījāmies, kā vācām parakstus, iestājoties par karoga atjaunošanu.
Cilvēki par to atdevuši dzīvību, daudzi par karoga uzvilkšanu okupācijas gados tika bargi sodīti. Bruno Javoišs septiņdesmitajos gados septiņus gadus novergoja lēģerī Sibīrijā. Sējas pagastā 1941. gadā čekisti atkāpjoties nošāva kaimiņmāju “Ziediņu” māti un meitu par to, ka mastā jau bija uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs. Cilvēkiem bira asaras, kad pēc garajiem okupācijas gadiem pirmo reizi ieraudzīja dārgās karoga krāsas. Tā tas bija 1988. gada kapusvētkos Vecpiebalgā.
Un tagad sākas diskusijas, vai, prasot pacelt valsts karogu, netiek pārkāptas cilvēktiesības? Nē, netiek pārkāptas, jo ir pienākums cienīt un godāt mūsu tautas simbolu, nevis diskutēt par pārprasto demokrātiju. Lai cienījamā juriste papēta savas dzimtas radurakstus. Gan atradīs, ka arī viņas dzimtā ir kādi represētie, jo latviešu tautai gandrīz nav tādas ģimenes, kas nebūtu cietusi no vienas vai otras totalitārās varas.
Karoga jautājums paceļas tagad, kad daudz tiek runāts par patriotismu. Karogs, himna un valoda ir patriotisma apliecinājums. Tūlīt būs ceturtdaļgadsimts, kopš atkal esam neatkarīga valsts. Vai valstij nozīmīgajās dienās visur plīvo karogi? Nē. Kad svētku reizēs caur Straupi, Cēsīm, Vecpiebalgu, Madonu, Barkavu, Varakļāniem un Maltu dodos uz Latgali, nobraucu ap 300 km. Vēroju, vai laukos karogu mastos plīvo sarkanbaltsarkanais. Nākas secināt, ka karogu ir ļoti maz. Ciematos, pilsētās situācija vēl ir pieņemama, bet laukos ne. Tiem, kas nespēj, būtu jāpalīdz uzlikt mastus vai iegādāties karogus. To varētu darīt radi, kaimiņi un pašvaldība. Nav jāatņem Satversmes tiesai dārgais darba laiks. Jācer, ka uz Latvijas simtgadi sarkanbaltsarkanais karogs plīvos pie katras latvju sētas. Šo tiesāšanos drīzāk uzskatu par zaimošanu un necieņas apliecināšanu mūsu tautas svētumam.
Pēteris Korsaks,
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks
