Kārtējā provokācija 0
Žurnālista Mamikina raidījumā “Bez cenzūras” 14. jūnijā bija jautājums: “Kas bija 1941. gada represijas un 14.06. deportācija?”
Atbilžu varianti šādi:
1. Tā bija liela traģēdija un bezjēdzīga nežēlība.
2. Staļins gatavoja pirmskara platību.
3. Pēdējos 22 gados mēs Latvijā cietām vairāk.
Uz pirmo jautājumu bija mazliet vairāk par 60 pozitīvām atbildēm, uz otro – 13, bet uz pēdējo jautājumu bija 290 pozitīvas atbildes.
Par ko tas liecina? Teiksiet, ka par demokrātiju? Piedodiet, bet šoreiz jau nu gan trešajā atbildē no demokrātijas nav ne smakas. Tādu atbildi varēja dot tikai Latvijas ienaidnieks. Ja to būtu tikai 290, varētu tikai priecāties. Bet Mamikins pats, uzdodot šādu jautājumu?
Es uzskatu, ka šī atbilde bija ņirgāšanās par traģisko dienu un Latvijas tautu vispār. Un kas gan tāds briesmīgs ir noticis Latvijā šajos neatkarības 22 gados? Un ja, viņuprāt, notika, kādēļ tie nebrauca uz turieni, kur labāk?
Vispār pārraide nebija slikta. Bija uzaicināti ciemiņi no Soļikamskas, latviešu tautas draugi, no pilsētas, kurā mēs, pieci latvieši, 1995. gadā uzstādījām piemiņas krustu tur bojāgājušajiem Latvijas pilsoņiem. Dažas stundas pirms tam man bija draudzīga saruna ar Soļikamskas viesiem, mēs pārrunājām viņu turpmāko darbību, atcerējāmies kopējos paziņas. Un tad šī pārraide! Kāds iespaids par mums palika mūsu ciemiņiem? Vai šoreiz mums atkal nāksies tikai noskurināties?
