Cīnoties par izdzīvošanu 16
– Ļoti nevēlējāmies riskēt un ņemt kredītus, – atzīst Raisa. Strauji palielināt apgriezienus patlaban netiek plānots, jo uzņēmēji labi zina – dāvanu laikam sekos periods, kad cilvēki pirks tikai visnepieciešamāko. Domājot par tiem, kuri nevar atļauties dārgus pirkumus, tapušas mazas, bet vienlaikus vizuāli ļoti skaistas šokolādes sirsniņas. Ļaudis Latvijā nekļūst bagātāki, īpaši jau laukos, tāpēc priecājas par iespēju iegādāties labu dāvanu par vienu, diviem un trim eiro. Strādājot “Trikātas sierā”, uzņēmēja pārliecinājusies, ka cilvēki, pārslimojuši lēto preču invāziju, aizvien biežāk priekšroku dod kvalitatīvai Latvijas precei.
Pēdējos mēnešos trikātiešu peļņu labvēlīgi ietekmējusi arī sadarbība ar klientiem Holandē un Īrijā. Nesen šokolādes kārumu paraugi aizsūtīti uz Zviedriju un Vāciju. Priekšrocība ir arī tā, ka, eksportējot preces, nav jāmaksā PVN. Saimniece neslēpj – patiesībā viss pirmais gads pagājis lielā cīņā par izdzīvošanu.
Ir daudz ieceru nelielās ražotnes attīstībai, bet tās īstenot pagaidām traucē apgrozāmo līdzekļu trūkums. – Iespējams, kādreiz pie mums varēs iegādāties šokolādes figūriņas un gleznas, bet to tapšana prasa lielākus ieguldījumus.
Ņemot vērā aizvien pieaugošo pieprasījumu, uzņēmumā būtu nepieciešami palīgi. Vīrs Edgars vairāk nodarbojas ar izejvielu sagādi un produktu izplatīšanu, bet pašas ikdiena paiet šokolādes ražotnē un uzņēmuma mazajā veikaliņā Trikātas centrā. Raisa nešaubās, ka varētu atrast labus darbiniekus, jo pēc slavenās siera ražotnes likvidācijas bez darba palikuši vairāki augsti kvalificēti pārtikas tehnologi.
Noturēties biznesā palīdzējusi šokolādes meistardarbnīcas atvēršana. Tūristi, kurus uz gleznaino ciematu Abula krastos atvedusi leģenda par Tālivalža pili un vēlme aplūkot slavenos baroka mākslas darbus Trikātas luterāņu draudzes dievnamā, labprāt iegriezušies arī ražotnē, lai palūkotos, kā top šokolāde, un paši uzmeistarotu kādu kārumu līdzņemšanai.
