Egils Līcītis: “Saskaņa” katastrofas priekšvakarā 1
Lai gan sarkano “Saskaņu” cilvēki uztvēra kā mēra paveidu vai koronavīrusam līdzīgu uzglūnošu infekciju, tomēr līdz šim ar ieceļotāju slāvu politisko spēku kaut kā sadzīvojām.
Taču saprašanās zustin zūd, kopš partijai ir jauns vadītājs, vecais komjaunietis Jānis Urbanovičs.
Pirmām kārtām vīram ar sarmu matos neklātos tā melot un manipulēt ar cilvēkiem, kā to praktizē Urbanovičs. Kas uzmana, ko vecais paziņa, ne aci nemirkšķinādams, plātīdamies stāstīja, tas fiksēja, ka Rīgas vēlēšanu saraksta vadībā ar pirmo numuru no Briseles atgriezīšoties “Saskaņas” princis Nils Ušakovs, ka partija tā vien gaidot ārkārtas vēlēšanas, lai pierādītu savu pārākumu, un ka tajās startēšot pārveidotā sastāvā, vecai sētai tikšot piesisti jauni, pārkrāsoti dēļi.
Urbanoviča sakāmais izrādījies tufta. Nils nebūs atpakaļ, sarakstā neņudz no svaigām personām, tieši otrādi – piedāvājums ir pārpilns ar savu laiku nodzīvojušiem bruņrupučiem, politiskiem brontozauriem, nodevīgiem divkošiem – un pret ārkārtas vēlēšanu sarīkošanu pārbijušies saskaņieši drudžaini turējās rokām, kājām pretī.
“Saskaņas” nāves bailes ir saprotamas. Partijas ziedu laiks ir pagājis, rīdzinieku nestās neļķes nokaltušas, veselība vairs nav sevišķi stiprā.
Vienīgais jauninājums listē ir no Daugavpils atvestais dārgakmens, cīnītājs par krievu skolām, skaists jauneklis, kā tas no Nācaretes – Konstantīns Čekušins. Pārējo sarakstu pa lielai daļai veido cilvēki, kas nopietni apdraud sabiedrisko drošību un ilgstoši traucējuši kārtību Rīgā.
Tajā nav neviena zemessarga, bet netrūkst vīru, aiz kuriem palikušas “kriminālas” pēdas, jo KNAB turpina izmeklēt “Rīgas satiksmes” laba barojuma konsultantu, iepriekšējo vēlēšanu finansējuma u.c. lietas.
Iesākto un līdz galam vēl pietiekami nepadarīto izsaimniekotā pilsētā tāpēc vēlas turpināt tikpat kā visi iepriekšējie domes deputāti tolstoji, kuzmuki, faļkovi ar tulznās sastrādātām rokām, gadiem krātām zināšanām un pieredzi, kas ļauj organizēt desmit darbus uz reizi.
Vai nav jāatvēl pienācīga vieta no agrākā “Saskaņas” – “Gods kalpot Rīgai” bloka, kreisā Ušakova un labējā Amerika kopīpašuma pārbēgušajai Vjačeslava Stepaņenko komandai?
Jānis Urbanovičs nav necilvēks – dod Stepaņenkam 4. numura vietu sarakstā, neraugoties uz to, ka Slava vienreiz jau piekrāpis un aizšmaucis projām no partijas!
Toties Alfrēda Petroviča ļaudis, rubikieši, arvien stāvējuši stiprāk par akmens klinti, cietāk par dzelzi Latvijas novadīšanā pa sociālisma ceļu – vecā komunistu karazirga pēcteči noteikti jāapbalvo ar cienījamām starta vietām ceļā uz Rīgas domi.
Un vai nav jāsamaksā par pakalpojumiem bijušajiem konservatīvajiem Kleinam un Keišam, kuri nodeva savu JKP un, tiecoties pēc iespējami augstākas vietas, aizlīda pie saskaņiešiem? Kā stāds meklē sauli, tā bijušie partiju rokpeļņi atrod laimi un logu uz gaišāku nākotni ideoloģiski it kā svešā sarakstā. Ir jānorēķinās ar Kleinu un Keišu, sociķi nemēdz palikt pateicību parādā jauniegūtiem draugiem!
Vai nav jāatlīdzina arī Jakrinam, ar kuru Ušakovam izveidojusies īpaša jūtu ķīmija un kurš arvien bijis derīgs notes puļķis Rīgas domes uzņēmumu administrācijā?
Emīlītim ir kritis apaļš, glīts 9. numurs vēlēšanu listē. Vispēdīgi Aināram Šleseram arvien ir noliktā kvota “Saskaņas” saraksta rindās – arī oligarha norādītiem cilvēkiem jāparāda gods.
Kā bermontieši saskaņieši atkal dodas uzbrukumā Rīgai. Tiem šaustās aste, zvēro acis – tās ir neapšaubāmas liecības par velnu eksistenci. Atliek jautājums – kas balsos par tik plaša sortimenta, anekdotiski sastādītu un iepakotu “kolekciju”, kurā ielāps uz ielāpa, kura kopā neturas?
Kam “Saskaņas” liste, lai arī bez gracioziem puišiem un krāšņām zeltenēm, tomēr būs aizvien pievelkošs magnēts un kuri vēlētāji joprojām nav informēti par brutālas varas īstenošanas metodēm, kas desmit gadus piekoptas Rīgā, kur Latvijas galvaspilsēta pārvaldīta kā Eldorādo savējo kabatai.
No latviešiem krievpartijai balsis nedabūt – šis romāns ir cauri. Nepiepildīsies cerība uz Purčika, Pļavnieku degsmi, kur daudzstāvenēs gadiem mājojis atbalsts Ušakovam.
Līderis ir prom Eiropā, ka vīzes vien nozibējušas.
“Saskaņas” slava norietējusi, un diezin vai būs daudz sabiedroto vēlētāju, kuriem “mīla mūžam nebeidzas”. Katastrofa ir neizbēgama.
