Kristīna Blaua: Par reliģiju, kurā ikvienam ļauts tverties 0
“Ikvienā ticībā cilvēkam ir ļauts tverties.” Šie vārdi, protams, nepieder man, bet lieliskajai rakstniecei Airisai Mērodkai – manuprāt, skaistākais, kas par ticību lasīts.
Tieši ideja par patvērumu, vietu, kur atgūt spēkus, kad tie apsīkuši, var dot īpašu jēgu un satvaru idejai par dievišķo. Ne cīnīties un pārliecināt, valdīt un skaldīt un visādi citādi izpausties, kā to šajās Lieldienās uzskatāmi demonstrēja britu premjers Deivids Kamerons, izdevumam “The Church Times” klāstot, ka tieši kristietība viņam palīdz mēģinājumos mainīt cilvēku dzīvi.
Lai nu kā būtu ar Kamerona kunga ticības lietām (kuras vairākums britu premjeru gan parasti glabājuši privātas), sabiedrība jau apsmaida viņa vārdus, iebilstot, ka drīzumā Lielbritānija būs visāda, tikai ne kristietības valsts dažādo tautību iebraucēju dēļ. Un daudziem no viņiem, iespējams, tāpat būs arī sava reliģija, kur tverties…
Un kā tad ar latviešiem? Kā nupat vīteroja SKDS šefs Arnis Kaktiņš, kristiešu skaits arī pie mums rūkot rukdams – Dievam tic un sevi par kristiešiem uzskata 44% Latvijas iedzīvotāju, pērn 47%, bet aizpērn – 53%. (Salīdzinot ar 60% tajā pašā Britānijā, kas tā raizējas par citu reliģiju pieplūdumu).
Atliek tikai minēt (un gaidīt jaunas pētnieku atziņas), kāpēc kristiešu pulks Latvijā iet mazumā – demogrāfiskās nedienas, ekonomisko ķibeļu radītais pagurums, atšķirīgi garīgie meklējumi, došanās vairot Lielbritānijas un Īrijas kristiešu skaitu vai kāds cits iemesls, piemēram, lielāka atklātība, sniedzot atbildes socioloģiskās aptaujās.
Bet tiem 44 procentiem – priecīgas Lieldienas!
