“Krusta karavīrs un trīs Mūzu kalps”. Intervija ar dzejnieku Aigaru Brici 0
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
AIGARS BRICS audzis Lapmežciemā, dzīvo un strādā Tukuma novadā, ir aktīvs “Tukuma Literātu apvienības” biedrs. Spalvas brālis Gvido Drage par Aigaru saka: “Dzejnieks un krusta karavīrs ar labu, atsaucīgu sirdi. Viņa dienišķie ieroči – auto stūre, namdara rīki, ģitāra, ota un uzticība. Un mīlestība.
Tās iedvesmots, viņš dzejo, dzied, glezno.” Rakstniece, tukumniece Ilga Liepiņa papildina: “Gleznās košs un aizrautīgs, dzīvē kautrīgs, vēl aizvien tic pasaku laimīgajām beigām.”
Aigara Brica autoritāte vārda mākslā bija literatūras skolotāja, Kurzemes Dzejas dienu aizsācēja Aija Bumbiere. Pusceļā pie lasītājiem apstājies viņas izvērtētais Aigara pirmā dzejoļu krājuma manuskripts. Tikmēr līksmo krāsu mūza – tās kalps pēdējo divu gadu laikā piedzīvojis vairākas personālizstādes daudzviet Latvijā. Par to viņš saka paldies pedagoģei, gleznotājai Ingemārai Treijai.
“Mani uzrunā vētras,” atklāj Aigars. “Piedzimu augustā. Vārda diena arī man ir augustā kopā ar Vilmām. Vilmas – šturmes – tā zvejnieki agrāk dēvēja vētras vasaras beigās. Vilmas – tās arī manējās. Dzīvojot pie jūras, man patika pastaigāties gar krastu, meklēt dzintaru un veco naudu.
Arī dzeja manī radās ar vētrām, tikai tās bija dzīves vētras. Reizēm man nākas dzirdēt, ka manis rakstītā dzeja ir 150 gadus sena. Skatos uz savu kaķi un domāju: kā kaķi dzīvoja pirms 150 gadiem? Droši vien tāpat ķēra peles, bet Šikam neviens nepārmet, ka viņš to dara nemūsdienīgi.”
– Ja pasaules kārtībā būtu piektais gadalaiks, piektais diennakts laiks, debess puse un dzīves cikls…
A. Bricis: – Ir tādi Dievišķā pieskāriena brīži, kad dvēsele priecājas, un tu gribi no tā neatgriezties. Tas būtu mans piektais elements. Domājot par Zemes lietām, cenšos debesis pacelt vēl augstāk – būt kā taurenis, kurš lido pa piekto matricu.
Šī piektā matrica varētu būt mana piektā debess puse. Gadalaiks… es gribētu vairāk pavasari – vēl otru un var arī trešo. Piektais diennakts laiks varētu būt tas, kad satiekam savus mīļos, – sauksim to par Sirsnības laiku. Bet piektais dzīves cikls jau pastāv, un tā ir Mūžība.
– Kad Aijai Bumbierei atrādīji sava iecerētā krājuma manuskriptu, viņa ieteica vairāk nekā pusi no tā nepublicēt. Kā to uztvēri?
– Es viņai pilnībā uzticējos. Lai viņai vieglas smiltis un gaiša debesu valstība! Ja viņa tā teica, tad tā arī jābūt! Tā arī neesmu vairs pieķēries krājuma sakārtošanai, manā dzīvē tas nav aktuāli. Zinu dzejdarus, kuriem ir ļoti svarīgi izdot savu grāmatu – tas ir viņu sapnis un pašapliecinājums.
Man tā nav – es šo slimību, paldies Dievam, esmu jau pārslimojis. Negribu iekrist tai lielajā godkārē: “Jā, es rakstu dzeju, man ir grāmata!” Man tas nav svarīgi. Ja Dievs dod kādu rindu manam nabaga grēcinieka prātam, tad es to pasaku, pierakstu. Un apzinos, ka to nedaru perfekti. Dzejas rindas man gadās kā džingls, nevis kā konstrukcija.
– Mūzika un dzeja jeb dziesmas teksts: kam no tā jābūt vispirms un kas pakārtojas? Vai ir dziesmu teksti, kas ir slikti dzejoļi un otrādi – pašpietiekami dzejoļi, kam mūzikas nevajag?
– Iesākumā bija Vārds. Tas nozīmē, ka sākumā ir teksts un tas paģēr melodiju. Reizēm tas ir grūti – dzirdu it kā vēju, kas šņāc un pūš, un pārvēršas tādā kā simfoniskajā mūzikā. Tu guli un klausies, un saproti, ka nekad vēl tieši šo simfoniju neesi dzirdējis. Bet kad tā sāk klāties pāri dzejolim, arī teksts pakļaujas, jo reizēm kādu vārdu nākas izņemt ārā.
Pie tā ir jāstrādā, jo, tāpat kā neuzskatu sevi par dzejnieku, neesmu arī nekāds komponists. Jā, ir dzejoļi, kur viss ir tik skaidri un skaisti pateikts, ka nekādu mūziku nevajag. Bet ir arī tādi – pat triviāli teksti, kurus citādā nozīmē paceļ tieši mūzika. Īpaši man patīk, ko ar tekstiem izdara grupa “Pērkons”.
It kā banālais “ak vai, cik stulbi nosist gulbi”. Bet, kad pieliek klāt mūziku, šo metālisko pavadījumu, teksts pēkšņi iegūst jēgu. Šī dziesma dod tādu enerģiju un ticību, ka, jā – mēs tomēr uzvarēsim! Tas ir izdevies tā, ka labā nozīmē pilnīgi skauž. Atceros arī vienu dziesmu, kur sajūtas ir pretējas. Tas bija kaut kāds Jāņu gabals: “es ar prieku kausu galdā lieku” vai tamlīdzīgi. Man pat radās parodija: es ar prieku ķeru slieku. Jo nav tur nekā vairāk kā tukša rīme.
DZEJAS ABC
GUNA ROZE, rakstniece: “Dzejā Aigars Brics spēj vienlaikus būt gan romantiķis, gan dauzoņa; kā teiktu Kuldīgas pusē – drašķis. Iespējams, viņš ir uzrakstījis motivējošāko dzejoli latviešu literatūrā – “Ezītis”, tas publicēts almanahā “Kungs Tukums”.”
Iela
balts putns pārlaižas pilsētai pāri
skan sliedes dzirksteļo vadi
reizēm tu arī
par daļu no ielas kļūsti
plūsti plūsti
ar auto skaņām
un apstāties gribi pie zaļā
bet iela rauj tevi rauj
pacelties pāri izmešu straumei
neatļauj
reklāmas smejas
skatlogi viltīgi buras
ienāc ienāc
skatienu atraut tiešām ir grūt
bet kur lai es eju
turpinu motoru deju
uz augšu uz leju pa labi pa kreisi
sastrēgums
sīka straumīte čurkst
un rauj un jau atkal
ūdenskritums
radars neuzdur
tik putns mierīgi pāri
tā ceļi nav
apturami
***
Tu mani ārstē.
Brūces ātrāk dzīst,
kad tavos glāstos gulstos
kā lazaretē karavīrs.
Strīdu laiks kā skalpeļa asmens –
reizēm griež, reizēm – dur,
Tava elpa vātis pārsien,
skūpsti – smelgsāpes aiztur.
***
Sāp, vārdi vēl sāp,
Bet klusums ir nāvīgs;
Kāpt, vajag vēl kāpt,
Kaut solis nedrošs un vārīgs,
Krist, man negribas krist,
Sākt visu no gala.
Sirds, turies vēl sirds,
Turies tikai pie laba!
***
Zvaigžņu putekļi dziļumos virmo,
Sēklī uzvilnī dažs,
Mēness sprādze iekārta priedēs,
Jūrā mazgājas nakts.
Kaila un daiļa kā austrumu dīva,
Matos dzīparo stars,
No ziemeļu krasta līdz dienvidu grīvām
Jūrā mazgājas nakts.
Kvēp sveķi kā Āzijas vīraks,
Mans altāris – gliemežvāks.
Tērpusies miglas šķidrautā, tīra
Rītam pieskaras nakts.
Veltījums mākslas studijai “Krāsmute”
Otiņas asās – tās mūsu bultas,
Špakteļlāpstiņas – kaujas cirvji,
Uz mūsu sejām krāsu zīmes,
Apmetnē molbertu vigvami ceļas,
Domas – mustangi, turamies krēpēs,
Jaucam magones debesīs zilās,
Liekam zelta saulpuķes sirdīs,
Mūsu sapņi ir dzīvi,
Tiem nepietrūkst krāsu,
Esam indiāņi, īstie:
Kad šaujam, tad trāpām!
