Krusts laistās kalna galā… 0
Paldies žurnālistei Vijai Vāverei par skaisto rakstu “Latviešu debespļavas Katskiļu kalnos”, kas publicēts “Latvijas Avīzes” 9. oktobra numurā un stāsta par latviešu bērnu vasaras nometni Katskiļu kalnos ASV.
Gribu dalīties ar saviem iespaidiem un piedzīvojumiem Katskiļu kalnos. Mūsu bērni Ivars un Iveta tur arī bija nometnē. Reiz, kad apciemojām Ivetu (6 ½ g.), mēs viņu atradām ar lielu švammi tīrām galdus – es esmu dežurante, viņa lepni atbildēja. Bērniem sevišķi patika sporta nodarbības, skaistās debespļavas, peldēšana, ugunskura vakari utt. Viņiem vispār nometnes dzīve ļoti patika, sevišķi – iespēja iepazīties ar jauniem latviešu draugiem.
Reiz biju uz senioru nometni ar interesantām nodarbībām: vakaros dziedājām līdz vēlai stundai. Ļoti skaistas bija ziedošās ūdensrozes dīķītī pie viesu nama, gandrīz kā Vecpiebalgā.
Vīrs, kurš nebija toreiz man līdzi, kļuva pat greizsirdīgs, ka mums tur gājis tik jauki. Mani uz nometni aizveda draudzene. Kādā citā apciemojuma reizē vakarā piedalījāmies dievkalpojumā brīvdabas baznīciņā. Bērni bija izveidojuši ļoti skaistu, uguntiņās mirdzošu krustu no svecītēm. Bija tumša krēsla. Skats mani tik ļoti aizkustināja, ka uzsāku skaļi dziedāt “Krusts laistās kalna galā”. Un visi dievlūdzēji man piebiedrojās: “Krusts laistās kalna galā un tālu starus met,/ Uz brīnišķīgo kalnu mazs ērkšķu celiņš ved./ Šis celiņš šaurs un tomēr tik daudzi staigā to,/ Un starojošo krustu kā laimi uzlūko.”
Šo korāli man iemācīja vecmāmiņa, kad biju septiņus gadus veca. Viņa nomira Sibīrijā. Raksta autore piemin arī skaistos latviešu kapus, kas atrodas dažu kilometru attālumā no nometnes. Tur apglabāti mani vecāki un daudzi draugi. “Ja vasarā kādam gadīsies būt Ņujorkā un apniks pilsētas burzma, droši brauciet uz Katskiļu nometni. Gan jau savējiem atradīsies kāda telts vietiņa, kur atpūsties.” Tā raksta Vija Vāvere, un es viņas ieteikumam varu tikai pievienoties.
Vija Alka Ivansone
