– Lelde ir Latvija. Bet kas ir Zemgus? Rainis, viltnieks, šajā lugā nav norādījis darbojošās personas. 0
– Lelde nāk no zemes daļas. Zemgus, lai arī latvietis, vairāk dzīvo pa muižu, viņš ir no mazliet augstāka gala. Tomēr man šķiet, ka Zemgus ir mūsu pragmatiskā daļa, kas saprot – viņš nedrīkst aiziet bojā, jo viņš ir tas, kurš velk visu to zemīti, viņš ir tas, kurš stumj arklu. Zemgus ir liels, stabils, spēcīgs. Tots savukārt ir tā Latvijas daļa, kas spējīga saukt uz revolūciju, mainīt lietas. Ja salīdzinām ar Raiņa lugu “Uguns un nakts”, Zemgus kaut kādā ziņā ir Koknesis. Un Tots kaut kādā ziņā – Lāčplēsis. Lāčplēsis iet ar spēku un pēc tam saprot lietu kārtību, bet Tots iet ar bravūru, ar jokiem, kā spēlmanis iet dziedot visam cauri. Un tikai pašās lugas beigās, kad ir iznesis ārā Leldi, saprot – brīnums var notikt tikai tad, kad tu sevi ziedo, saprot, ka viņam ir jāmirst. Līdz tam viņš ir pirmais puisis ciemā, kurš visus var pieveikt, un tā ir milzīga pārmaiņa, kas aktierim ir jānospēlē vienā dziesmā.
– Jā, Kārlim Neimanim nebūs viegli, visiem prātā Harija Liepiņa Tots ar kokli rokās…
– Tādu, kas atcerētos Smiļģa iestudējumu, vairs nav daudz. Mūsu iestudējumam varēju izvēlēties visus aktierus, ko gribēju. Tā repertuāra teātrī nenotiek bieži. Mūsu gadījumā Tota mūzikas instruments ir viņa balss, kad tā aizsmok, ir skaidrs, kāpēc tā notiek, jo viņš ir kļuvis savtīgs. Nesavtība ir Tota vienīgā pozitīvā īpašība – viņam neko nevajag. Mūsu uzstādījumā dāki, kas viņu atved, visu zina. Dāki ir atraduši džeku, kuru upurēt. Viņi jau pašā sākumā teic – tev būs jāmirst!
– Tā ir tāda netaisnība – mēs te visi dzīvosimies, bet Totam jāupurējas!
– Viņi paši to nevar izdarīt. Manā skatījumā dāki katrā reizē Totam piedāvā izvēles tiesības. Lielākais joks, ka Tots to nesaprot – ne es miršu, nekā, es tik iešu!
– Luga ir īsts trilleris, vai vasaras teātra festivālam iestudētais darbs būs maigāks?
– Nē, maigāks gan nekas nebūs. Esam ielikuši atpakaļ dažas teksta vietas, kas man šķita svarīgas un kas nebija iekļautas “Iļģu” mūzikas libretā. Piemēram, dzimtu nesaskaņas; Tota lecīgumu, ka viņš ies viens, ka viņam nevajag nekādus palīgus; arī pāris elles ainas, kur Totam tiek piedāvāti konkrēti labumi un viņš izvēlas no tiem atteikties par labu Leldei. Līdzīga aina kā filmās par bandītiem un policistiem – viņiem iekšējā hierarhija un savstarpējās aizsardzības sistēma ir stipri līdzīga. Te ir tieši tas pats. Velni Totam saka – tu es tāds pats kā mēs, tu esi pat labāks, jo esi gudrs, nāc pie mums! Un Tots saka – nē.
– Iesaistām sarunā izrādes scenogrāfu mākslinieku Kristianu Brekti! Vai bija vērts ķerties pie Raiņa darba “Spēlēju, dancoju”?
K. Brekte: – Kad Raiņa un Aspazijas gads gāja uz beigām, Rainis man bija līdz kaklam, cik tad var! Bet tad mēs visi – Mārtiņš, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, horeogrāfs Krišjānis Sants un es – šo lugu izlasījām (temperamentīgi gaisā rāda apļus, cik aizraujoši bijis lasīt) – āāā, cik forši! Ja ir šāda sajūta, tad jau tas ir vajadzīgs. Ir taču daudz darbu, ko izlasi, un – ai, ko nu tur…
– Rainis katra cēliena sākumā smalki raksturojis vidi. Piemēram, “Sena kapsēta. Vecas kapu kopas un krusti, lieli koki, viss aizaudzis krūmiem un vīteņiem. Ir itin tumšs. Vēlāk iznāk mēness, tumši sarkans”. Ko var darīt scenogrāfs?
– Tur ir tik daudz ko darīt! Mūsu iestudējumā viss norisinās kustībā, viss ir kā milzīgs rituāls, visu laiku jābūt darbībai, dūmiem, gaismām, dedzināšanām… Vajag kādu katastrofu, vajag pļauku cilvēkiem, lai viņi pamostas un saprot, ka tomēr ir jēga dzīvot.
– Saprotu, ka scenogrāfisko ietērpu neparko negribat atklāt. Esat asociētais profesors Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfijas apakšnozarē, vai nav bailīgi – jūsu studenti atnāks un teiks – ko tas profesors atkal sastrādājis?
– Darot nekad nedomāju, ko kāds par to teiks. Galvenais, darbu izdarīt tā, lai pašam patīk. Turklāt teātrī strādājam komandā, tas ir pavisam citādi, jo katrs nāk ar savu domu. Svarīgākais – neatstāt skatītāju vienaldzīgu. Tas, ka kādam patīk, kādam – ne, tas ir labi, veidojas viedokļi.
