Lai kukaiņi nemetas! Pelnu diena tautas ticējumos un paražās 0
Pelnu diena ir ļoti seni baznīcas svētki, kas ieguvuši noteiktu vietu liturģiskajā gadā kā ciešanu un gavēņa laika sākums. Ticīgie ar šo dienu sāk intensīvu gatavošanos Lieldienām.
Pelnu diena ir trešdiena, skaitot četrdesmit dienas pirms Lieldienām, bet izslēdzot svētdienas kā Jēzus augšāmcelšanās dienas, kurām nav gavēņa rakstura. Pelni šajā dienā atgādina par cilvēku kā niecību, kam dievišķā mīlestība nepieciešama kā dzīvība.
Pelnu diena ievada gavēņa laiku, kad kristieši atturas no kādām ikdienišķām un ierastām lietām, cenšas ievērot mērenību uzturā un izklaidēs. Šajā laikā nav pieņemts rīkot kāzas, kristības un citus ar priecīgām izklaidēm saistītus pasākumus.
Pelnu dienas rītā no plīts jāizgrābj pelni un jāuzglabā tie līdz vasarai.
Kad dārzā uz kāpostiem uzrodas kāpuri, tad vajag kāpostiem uzbērt Pelnu dienas pelnus un kāpuri izzudīs.
Pelnu dienā piekar pelnu kulītes, lai kāpostiem nemestos kāpuri.
Jāsēj pelni uz tīruma – tad nākamajā vasarā būs laba raža.
Pelnu dienā jātin lieli un cieti dzijas kamoli – tad vasarā aug lielas un cietas kāpostu galviņas un arī lieli kartupeļi.
Nedrīkst vērpt, lai jēri neklīstu.
Lopiem spalvā jākaisa pelni, lai tos dunduri un mušas nekostu.
Pelnu dienā jāvelējas – tad lini labi aug; jāmazgā krekli – tad tie būs balti.
Ja Pelnu dienā kaut ko no lauka ved mājās – tad pieved peles.
Pusdienās jāvāra biezputra ar cūkas kājiņām – tad saimniecei sivēni labi padosies.
Pelnu diena tiek svētīta kaulu atpūtināšanai, lai tie nesāpētu, un par godu pīšļiem.
