Lai «Latvijas Avīze» vienmēr pasta somā! 0
Pulkstenis ir septiņi no rīta. Pilsētas ielas vēl tumšas un klusas, bet Cēsu pasta pirmajā piegādes punktā darbinieku pirksti jau ņirb, skaitot avīžeksemplārus un žurnālus pēc abonētāju adresēm. Šeit tūlīt beigsies kārtējās darbdienas pirmais posms – pasta šķirošana.
Tad 26 pastnieki – gan tie, kas pie saviem klientiem dosies kājām, gan tie, kas sēdīsies automašīnām pie stūres – tūlīt atstās šīs telpas līdz nākamajam rītam.
“Šajā laikā, kad jūs liekat avīzes pa plauktiņiem, Rīgā dažs žurnālists varbūt vēl ir tikai otrajā nomidzī vai vēl tikai mostas, lai dotos uz darbu redakcijā un radītu to produktu – avīzi –, ko jūs nākamajā dienā piegādājat lasītājiem. Mēs viens bez otra kā bez rokām. Bet kas mums kā žurnālistiem un jums kā pastniekiem ir kopīgi vajadzīgs? Tas ir laikraksta abonents, lasītājs – pieturams un lolojams,” uzrunājot Cēsu pastniekus, teica “Latvijas Avīzes” galvenā redaktore Linda Rasa.
Lai veicinātu abonētāju skaita pieaugumu, “Latvijas Avīze” kopā ar “Latvijas Pastu” izsludināja motivēšanas kampaņu: tās pasta nodaļas, kurām šogad būs lielākais “LA” abonētāju pieaugums salīdzinājumā ar pagājušā gada janvāra rādītājiem, saņems “LA” balvas. Cēsu piegādes punkts, kurā strādā 26 darbinieki, izrādījies viens no tiem veiksminiekiem Latvijā, kur “LA” abonentu skaits gada laikā pieaudzis par gandrīz 17%. Kā pateicību ikviens no 26 darbiniekiem saņēma “Maxima” dāvanu karti 25 latu vērtībā, kā arī “LA” apgāda izdotos sienas kalendārus un gadagrāmatas.
Darbā jaukākais – cilvēki
Pastnieka darbs nav no vieglajiem, atzīst Cēsu piegādes punkta vadītāja Ņina Ivanova. Viņas padotībā ir 26 cilvēki, tajā skaitā arī divi pasta piegādes operatori, kā arī divi rezerves pastnieki. Ja kāds pastnieks saslimst, pasts nevar palikt nepiegādāts, uzsver vadītāja. “Darbs ir atbildīgs un jāveic precīzi, jo tur ir gan ierakstītie sūtījumi, gan iedzīvotāju abonētie preses izdevumi.”
Ņina ik rītu ceļas pulksten četros no rīta, lai gan dzīvo tepat pilsētā, tikai tās otrā malā. Pulksten 6.10 no Rīgas ierodas pasta mašīna. Vadītāja kopā ar operatoriem saņem pastu, sadala avīzes un žurnālus katram pastniekam, piereģistrē ierakstītos sūtījumus. Pulksten septiņos ierodas pastnieki un preses izdevumus sašķiro pēc abonētāju adresēm. Savukārt pulksten trijos dienā pasta mašīna ar iedzīvotāju sūtījumiem dodas pretējā virzienā – uz Rīgu.
Viena no ilggadējākajām pastniecēm ir Mārīte Švalbe. Sākumā Ieriķos aizvietojusi saslimušos kolēģus, tad viņai piedāvāja pastāvīgu darbu. Galvenais pārvietošanās līdzeklis toreiz bijis velosipēds. Tagad jau četrus gadus Mārīte pastu izvadā ar automašīnu, viņa skaitās motorizētā pasta vienība. Kā atzīst Mārīte, jaukākais šajā darbā katrā ziņā esot cilvēki, viņas klienti: “Kopš strādāju pastā, esmu iepazinusies ar tik daudziem interesantiem cilvēkiem, ne viens vien pensionārs man uzticējis savu dzīves stāstu.”
Vai iznāk brīdis ieskatīties arī avīzē? M. Švalbe smaidot pamāj – no rīta pagūstot ar acīm pārskriet virsrakstiem. Cēsu pusē visvairāk abonē vietējo “Druvu”, bet otrs populārākais izdevums ir “Latvijas Avīze”. Gandrīz visu pastnieku plauktiņos no laikrakstiem tieši “LA” kaudzīte ir vislielākā.
Maija Amontova pie saviem klientiem dodas kājām. Viņas apkalpojamā teritorija ir Cēsu pilsēta. “Visi klienti mani gaida, cilvēki ir ļoti sirsnīgi, atsaucīgi. Jā, dažs jau pulksten septiņos stāv pie durvīm un gaida avīzi. Tāpēc jāstrādā aši. Vasarā pastu vedu ar divriteni, ziemā – ar ragaviņām,” stāsta Maija. Divas reizes nedēļā viņa apmeklē tautisko deju kolektīvu “Dzirnas”. Visu laiku kustībā, jāgatavojas jubilejas koncertam, skatēm, festivāliem. Izbraukāta visa Eiropa, kolektīvs piedalījies dažādos festivālos. Tas ļoti uzlādē, saka pastniece un dejotāja. Šis darbs viņai iet pie sirds, citu nemaz vairs negribētu. Bet par balvu visi esot priecīgi pārsteigti. “Paldies, ka tiekam novērtēti,” saka M. Amontova.
Bet Eduardu un Zigrīdu Baltmaņus var saukt par pastnieku ģimeni. Pasmejamies, ka divatā droši vien nav iespējams aizgulēties. Tiesa, katram ir sava apkalpojamā teritorija, Eduards ar savu mašīnu dodas uz Rīdzenes pusi, bet Zigrīda ar savējo – uz Priekuļiem, kur “LA” abonē 41 iedzīvotājs. Tagad ziemā Eduards jau divas reizes steidzies palīgā, kad sievas mašīna iestigusi dziļajā sniegā.
Toties viens no pastniecītes Ivetas Dimpares klientiem Jānis Ķērpis no Liepas pagasta “Latvijas Avīzi” kopā ar “Mājas Viesi” abonē kopš avīzes iznākšanas pirmās dienas. Viņš esot ļoti cītīgs lasītājs, avīzīti ļoti gaida, bieži vien iznāk pretī pastniecei pie pastkastītes.
Iveta Jurjāne stāsta, ka tieši viņas apkalpes zonā šogad esot par vienu “LA” abonētāju vairāk, taču daudzi izvēlējušies pasūtīt arī kādu žurnālu. Iveta ir sešu dēlu māmiņa, vecākajam ir 22 gadi, bet pastarītim – pieci gadi. Lielie dēli strādā, vienubrīd tā kā domājuši par darbu ārzemēs, bet ģimenes lokā nolemts, ka cīnīsies tepat Latvijā. Viens no dēliem un arī vīrs strādā autoservisā, tāpēc Ivetai mašīna, ko izmanto darbam, vienmēr ir braukšanas kārtībā.
Ir arī savi četrkājainie “avīžpuikas”
Par “LA” konkursa laureātu savā grupā kļuvis arī Burtnieku piegādes punkts. Te “LA” abonentu skaits gada laikā pieaudzis par 25% jeb astoņiem lasītājiem. Protams, interesējāmies, kā panākts tik būtisks palielinājums. Burtnieku piegādes punkta vadītāja Liesma Dzirkale atzīst – iespējams, lielu lomu nospēlējis tas, ka Rencēnu pagasta abonētāji tagad pievienoti Burtnieku piegādes punkta apkalpes teritorijai.
L. Dzirkale stāsta, ka iedzīvotāju vidū “LA'” ir populārākā, liela piekrišana esot arī sienas kalendāram. “Jūsējais izkonkurē visus pārējos, jo tajā minētas sējai un lauku darbiem ieteicamās dienas, kas mums, lauciniekiem, ir svarīgi,” saka pastniece Inga Apiņa. Savukārt abonētāju vidū daudz tādu, kas abonē uzreiz četriem mēnešiem. Tā ir iespēja iegūt savā īpašumā arī grāmatas, šogad – rakstnieces Monikas Zīles “Pīrādziņ, atvaino!”.
No pastniecēm visilgāk šo amatu veic Marika Balode no Matīšiem – viņa par pastnieci strādā 14 gadus. Marika pastu izvadā ar automašīnu, bet desmit gadus to darīja kā visi pastnieki – ar velosipēdu. “Kādreiz es teicu – savu mūžu ar mašīnu nebraukšu! Bet dzīve piespieda – pastnieces darbā vajadzēja iemācīties sākt braukt. Arī dēli mani ļoti atbalstīja, mudināja – mamma, tu vari, tev noderēs!” atceras pastniece, kas tagad ar prieku novērtē iegūto autovadīšanas prasmi.
Laurai Brikmanei stāžs ir ap četriem gadiem, toties maršruts viens no garākajiem – dienā jāpieveic 130 km. Klienti esot jauki, sirsnīgi cilvēki, bet divās mājās pēc avīzes atskrien suns. “Draudzīgi, mācīti suņi. Tepat Rencēnos un arī Lizdēnos. Viens no tiem, izdzirdējis mašīnas rūkoņu, jau skrien pretī, asti luncinādams. Saloku, ielieku avīzīti zobos un vilciņš aizrikšo pie saimnieka.” Laura abus četrkājainos draugus nofilmējusi mobilajā telefonā. Gudros “avīžpuikas” labprāt parāda arī citiem. Taču pastnieku ikdienā ir arī tādi gadījumi, ko viņiem netīk atcerēties, – daudzās mājās nepiesietie suņi uzbrūk un nopietni savaino pastniekus.
Rencēnu pagastā pasta nodaļas nav, bet pasta pakalpojumus iedzīvotāji saņem. Vairākas funkcijas, kas saistītas ar vēstuļu, paciņu vai ierakstīto sūtījumu pieņemšanu un izsniegšanu, tagad veic veikala “Revigma” darbinieki. Te var nopirkt arī aploksnes, pastmarkas, apsveikuma kartītes. Uzņēmuma īpašnieks Māris Štibe nenoliedz, ka ar šo jaunievedumu lielos vilcienos esot apmierināti. Tirdzniecības vietā nedaudz palielinājusies cilvēku plūsma.
Uz darbu – baltās blūzēs
Lielo pasta nodaļu konkurencē par laureātēm kļuvušas Valmieras 1. pasta nodaļas septiņas darbinieces. Pērn janvārī “LA” te abonēja 145 iedzīvotāji, bet šogad – 152.
“Mēs esam viena no trim pasta nodaļām rajonā, kas tāpat kā agrāk turpina strādāt arī sestdienās. Esam simtprocentīgs sieviešu kolektīvs, ir ilggadējas darbinieces, bet ir arī tādas, kas te sākušas strādāt tikai pirms pusgada,” stāsta nodaļas vadītāja Gunta Medne.
“Interesanta, laba avīzīte, cilvēki abonē labprāt,” par “LA” īsi teic Lilija Čistjakova.
“LA” mārketinga un sabiedrisko attiecību speciāliste Linda Rumka, pamanījusi darbinieču baltās blūzes, nenoturas, nepavaicājot – vai speciāli visas šodien tērpušās baltās blūzītēs? Nē, tas neesot speciāli darīts. Tādas sapucējušās viņas nākot uz darbu katru dienu.
