Liāna Langa: „Politika jūs nenovēršami sasniegs – ielās, darba vietās, ģimenē – visur” 10
Liāna Langa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pavasarī žurnālā “Domuzīme” bija lasāms fragments no ukraiņu rakstnieka un žurnālista Staņislava Asejeva atmiņām par Doneckas konclēģerī “Izolācija” pavadīto savas dzīves vistumšāko laiku. Tikko izdevniecībā “Pētergailis” iznākusi šī autora grāmata “Gaišais ceļš. Kādas koncentrācijas nometnes stāsts” Tamāras Ringas tulkojumā.
Pēc Krievijas iebrukuma Austrumukrainā 2014. gadā Staņislavs Asejevs palika okupētajā Donbasā un ar pseidonīmu Vasins rakstīja par tur notiekošo dažādiem medijiem. Kā grāmatas anotācijā norāda literāte Rudīte Kalpiņa, “2017. gadā prokrieviskās Doņeckas “tautas republikas” varas pārstāvji viņu nelikumīgi ieslodzīja, un divarpus gadus viņš pavadīja ellē zemes virsū. (..) 21. gadsimta eiropiešiem šī grāmata atklāj neiedomājami baisu pieredzi un brīdinājumu, kuru nevaram izlikties nezinām”.
Nav pat īsti aptverams, kā autoram izdevies izdzīvot krievu ellē “Izolācija”, kurā viszvēriskākā spīdzināšana – aptinot elektrības vadus ap gūstekņa ģenitālijām vai ievietojot elektrodu anālajā atverē – bija dienišķa necilvēcīgu sāpju ciešanu pieredze un dienas sastāvdaļa vairākumam ieslodzīto.
Atmiņas par nedzīvi “Izolācijā” ir jāizlasa, lai atbrīvotos no ilūzijām par cilvēka dabu, kurā ļaunums spēj ieņemt centrālo vietu cilvēka eksistencē. Varbūt uz kādu laiku jūs pārņems depresīvas sajūtas un domas, kā lasot par komunistu zvērībām gulagā vai nacistu Osvencimā. Bet ļaunums ir jāsauc vārdā – gan tas, kurš atrodas aiz mūsu spodrajiem vēl pagaidām miera laika logiem, gan tas, kurš snauž mūsos pašos.
Grāmatā uzzināsiet, kā krievu armijas specdienesta spīdzinātāji pie galda ar līmlentēm piestiprinātajiem mocekļiem aizliedza kliegt, piedraudot ar deguna nogriešanu, un lika atbildēt uz jautājumiem, laižot elektrisko strāvu ausī un strāvas iespaidā raustoties sejas muskuļiem. Kā arī citas spīdzināšanas detaļas, kuras lasot paveras skats uz 21. gadsimta anticivilizāciju, par kuras pārstāvju necilvēcīgo rīcību varējām pārliecināties, klausoties sižetus par liecinieku redzēto ekshumāciju laikā masu kapos Bučas apkaimē.
Šī grāmata ir spēcīga apsūdzība un brīdinājums mums visiem. Tā ir jālasa tieši tagad, kara laikā, es pat teiktu – tas jādara neatliekami. Kāpēc? Lai pārliecinātos un novērtētu, cik patiesībā trausls un neaizsargāts ir mūsu miers, komforts, sapņi un dzīvība. Kā rasas greznots zirneklīša tīkls. Un arī tāpēc, ka diez vai pārskatāmā nākotnē mūs gaida tāda realitāte, kurā būs iespējams atteikties no intereses par politiku, jo tā jūs nenovēršami sasniegs – ielās, darba vietās, ģimenē – visur. Turpmāk no tās visdrīzāk vairs nebūs iespējams norobežoties.
Kad Staņislavs Asejevs prezentēja savu grāmatu Rietumu publikai, tā bijusi visai skeptiska attiecībā uz grāmatā aprakstīto, bet pēc šā gada 24. februāra attieksme esot kļuvusi dzirdīgāka. “Kādas koncentrācijas nometnes stāsts” kļuvis par brīdinājumu no Krievijas fašisma, kas apdraud Rietumus. Protams, var diskutēt par to, ko saprotam ar visai sarežģīto jēdzienu “fašisms”, kurš mūsdienās tiek arvien plašāk izmantots. Lielāku skaidrību var ieviest izglītojošais Raivja Zeltīta raksts interneta žurnālā “Telos.lv” “Vai mūsdienu Krievija ir fašistiska?”
