Apiņu alus – paškastrācija 11
Katra elam pievienotā zāle ir ar savu raksturu un savām dziednieciskām īpašībām, jo pļavā ir viss zāļu spektrs. Piemēram, ja vērmeļu tējai ir sava ietekme uz apetītes veicināšanu, tāda pati ietekme būs arī elam ar vērmeli. Daudzas no ela zāļu piedevām bija stimulējošas, daudzas palīdzēja saprātam pacelties no pelēkās ikdienas, daudzas veicināja dzimumspējas. Un te jau sākās problēmas. Cilvēki, kas lietoja elu, vismaz uz brīdi kļuva brīvi, un, kazi, varēja vēl sadumpoties. Kā nu tur bija, kā ne, lieliski palīdzēja apiņi, kuri no visa plašā zaļumu loka visvairāk veicina miegainību un seksuālo spēju samazinājumu. Apiņu alus esot arī labs diurētiķis, estrogēnu aizstājējs un arī brīnišķīgi palīdzot sievietēm menopauzē. Daži speciālisti apgalvo, ka pāreja uz apiņiem notikusi, jo tie esot labākais antiseptiķis ar labu garšu. Tomēr katrs rūgts augs ar spēcīgu smaržu ir tāds. Piemēram, pelašķis, vērmele, vībotne, salvija, virši, ozola miza, pieneņu saknes vai lapas, kadiķogas un zari, nātres, zemes efejas un daudzi citi.
Tāda alus regulāra lietošana bija arī kā tāda labprātīga puskastrācija. Protams, rāma alus brūvēšana un lietošana bija ļoti izdevīga klostera mūkiem, jo tā viņiem celibāts sagādāja mazāk ciešanu. Protams, nomierinošais alus bija izdevīgs administratīvās un garīgās pārvaldes sistēmai, jo palīdzēja turēt ļaudis grožos un vēl labi nopelnīt. Nenoliedzami asprātīgs un rafinēts risinājums. Tomēr, gods kam gods, klosteru brūžiem jāizsaka pateicība par daudziem lieliskiem apiņu alus (un cita alkohola) paraugiem, kas saglabājušies līdz šai dienai.
Agrīnās globalizācijas trieciens
Pakāpenisku mazo brūžu izzušanu veicināja agrīnais lielais bizness. Sākumā ierobežoja zemnieka iespējas lasīt gruit, tad tas kļuva par baznīcas monopolu, kuru varēja iegādāties par dārgu naudu. Pa virsu vēl administratīvs aizliegums brūvēt mājās un nosodījums no kanceles, kas kombinējās ar krogu pie katras baznīcas. Arī Reformācija sakrita ar homeopātu vajāšanu un uzbrukumu garšaugiem kā “bīstamām vielām” no tā laika (16. gs. – 17. gs.) “zinātniskā” uzskata viedokļa.
Tik ilgi, kamēr alus palika kā neliels sezonas papildienākumus, nevienam tas īpaši nerūpēja. 16. un 17. gs. Anglijā sāka strauji attīstīties rūpniecība. Industrializācijas uzspiestās garās darba stundas un nebijušā vergošana vieglāk bija paciešama savietojumā ar lētu, viegli pieejamu un valsts atbalstītu alu. Tas strauji kļuva par lielā biznesa interešu objektu. Tā rūpnieciskā revolūcija sakrita ar lauku dzīves iznīcināšanu un mājas ela brūvēšanas tradīciju izzušanu.
