Latvijai būs jāmaksā 3,1 miljona eiro kompensācija Lietuvas enerģētikas kompānijai “E energija” par Rēzeknes pašvaldības lēmumu pirms termiņa pārtraukt siltumsaimniecības nomas līgumu ar šo uzņēmumu, jo starptautiskā šķīrējtiesa Vašingtonā noraidījusi Latvijas valdības prasību anulēt iepriekš pieņemto šīs škīrējtiesas lēmumu par labu “E energija”, paziņojusi Lietuvas kompānija.
Starptautiskais investīciju strīdu risināšanas centrs (ICSID) Latvijas valdības prasību noraidījis trešdien, 8.aprīlī.
2018.gada maijā ICSID nolēma, ka Latvijai jāmaksā 3,7 miljonu eiro kompensācija uzņēmumam “E energija”, kas gan bija pieprasījis lielāku kompensāciju – 7,2 miljonus eiro. Eiro kursa pret ASV dolāru izmaiņu dēļ maksājamā kompensācija sarukusi līdz 3,1 miljonam eiro.
“E energia” bija iesniegusi ICSID sūdzību par Rēzeknes pašvaldības 2008.gadā pieņemto lēmumu steidzamības kārtā pirms laika lauzt ar šo uzņēmumu noslēgto siltumsaimniecības nomas līgumu.
Šķīrējtiesa uzskatīja, ka Latvija ir pārkāpusi Lietuvas un Latvijas starpvaldību līgumu par ieguldījumu veicināšanu un aizsardzību, un noteica samaksāt “E energija” kompensāciju par zaudējumiem.
Jau ziņots, ka vēršoties šķīrējtiesā, “E energija” savulaik norādīja, ka tā, pildot līgumu ar Rēzeknes pašvaldību, no 2004.gada investējusi Rēzeknes rajona siltumsaimniecības modernizācijā, bet 2008.gadā pašvaldība steidzamības kārtā pirms laika lauzusi uz 30 gadiem noslēgto siltumsaimniecības nomas līgumu un, neatlīdzinot investīcijas, izmantojusi bruņotus policijas spēkus, pārņemot gan aktīvus, kas modernizēti un uzlaboti par privātā investora līdzekļiem, gan aktīvus, kas piederējuši pašam investoram.
Kā skaidroja Lietuvas kompānija, ņemot vērā, ka par atsevišķas pašvaldības lēmumiem bez atlīdzības nacionalizēt privātā investora īpašumu ir atbildīga valsts, tā divus gadus sarunu ceļā centusies risināt ar Latvijas valdību jautājumu par kompensāciju, bet šīs sarunas beigušās bez rezultātiem, tādēļ nolemts meklēt taisnību starptautiskajā šķīrējtiesā.
“E energija” apsūdzēja Latviju, ka tā nav nodrošinājusi objektīvu un taisnīgu kompānijas investīciju aizsardzību, paverot iespēju tās bez atlīdzības nacionalizēt. Kompānija pieprasīja atlīdzināt tai visu kaitējumu, ko radījusi Latvijas institūciju darbība un zināmos gadījumos arī bezdarbība, negarantējot pilnīgu un pienācīgu privāto investīciju aizsardzību un tādējādi pilnībā sagraujot kādreizējo ienesīgo un perspektīvo privāto biznesu un padarot to bezvērtīgu.
