Monika Zīle: Muļķīgi amatieriskie klipi, kurus Pavļuts nodēvējis par potēšanās aicinājumu, ir kārtējais ledusbluķis 81
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Ja dusmās spārdīsi akmeni, tikai kājai sāpēs.” Korejiešu paruna
Procesi dabā un sabiedrībā mēdz būt diametrāli pretēji. Kamēr visas ziņu vietnes stāsta par globālo sasilšanu un zemeslodes polu apvidū strauji kūstošiem ledājiem, Latvijā attiecības starp cilvēkiem kļūst arvien vēsākas un spriedze sabiedrībā jau tuvojas psiholoģiskam karam. Jo visi cits uz citu apvainojušies.
Poti pret Covid-19 saņēmušie – uz vakcinēties kūtrajiem. Vakcīnu pretinieki – uz, viņuprāt, potēšanās kampaņas pavadā aizgājušajiem. Mediķi – par viņu darba nepienācīgu novērtējumu.
Radošās aprindas – par nicīgu attieksmi pret kultūras produktiem, augstprātīgiem ieteikumiem pievērsties “normālam darbam” un greizo nodokļu reformu.
Pedagogi – uz savu Izglītības ministriju vismaz desmit iemeslu pēc.
Ar nopietnām hroniskām kaitēm sirgstošie – par sašaurinātām iespējām saņemt palīdzību.
Spēka gadu grupa – uz labklājības ministru Gati Eglīti (JKP) par nodomu šodien atdot apēšanai viņu rītdienai godīgi iekrāto maizi.
Jaunieši – uz vecāko paaudzi, kas nesteidzas protestēt pret izklaižu ierobežojumiem.
Katrs pret jebkuru. Ikviens pret jebko – atkarībā no diennakts stundas, omas, zvaigžņu stāvokļa, ekonomikas virāžām un ikdienas krāsām. Bet visi kopā apvainojušies uz Saeimas deputātiem, valdošo koalīciju un Ministru kabinetu.
Pat jābrīnās, ka šo savstarpēji nereti pretrunīgo un bīstami samilzušo aizvainojumu okeānā peldošais valsts kuģis turas uz ūdens.
Vēl lielāks un jau bažu caurausts apbrīns, vērtējot valdības prasmi izlikties nedzirdam pat visloģiskākās kritiskās piezīmes par komunikācijas kļūdām, kas pandēmijas apstākļos mūs aizvedušas līdz situācijai, kad sabiedrība jau nevis tikai noslāņojas, bet drūp krikumos.
Ir jāpiekrīt sociologa Arņa Kaktiņa secinājumam, ka 13. Saeimas sastāvs ir vājākais kopš valsts neatkarības atgūšanas.
To apstiprina arī deputāte Ramona Petraviča (“Par cilvēcīgu Latviju”), nesenajā intervijā Maskavas izdevumam “Argumenti ņedeļi” raiti stāstīdama, ka uz Saeimu startējusi pēc pasēdēšanas pie manikīres, kura bija informēta par jaunas partijas veidošanu.
Tad arī metusies lielajā politikā. Pilnam mēram labklājības eksministre kaimiņvalsts avīzei atklāj savu pandēmijas laika sāpi: bijusi gatava iet uz valdības namu plikiem stilbiem, kad pastāvēja ierobežojums nopirkt veikalā zeķubikses.
Bez šaubām, muļķīgs liegums. Taču neaizmirsīsim, ka Petravičas kundze ar viņai līdzīgiem “politiķiem” būs to skaitā, kuri Saeimā lems par pandēmijas izvārdzinātās ekonomikas atveseļošanai nupat piešķirto Eiropas līdzekļu izmantošanu.
Grūti ko pārmest tai sabiedrībai daļai, kura, lēmēju līmeni vērtējot, jau steidz apgalvot, ka 1,8 miljardi pazudīs nelietderīgu tēriņu caurajā maisā. Kādreizējo jēdzienu par valsts mantas izlaupīšanu lielos apmēros nomainījis mūsdienīgais – pētījumi.
Tur ar Izglītības ministrijas starpniecību jau izklakarēti pieci miljoni eiro. It kā par pandēmijas sekām dažādās jomās, it kā sazin vēl par ko. Vai tādiem politiķiem var uzticēties?
Gandrīz vai ik dienas veselības ministrs ar cūkas kaušanai gatava drūmdrūmu miesnieka sejas izteiksmi pareģo briesmīgu rudeni, ja tauta atturēsies no vakcinācijas.
Protams, daļa antivakseru ir šaurās pierītes, kuru bruņām cauri netiks pat visloģiskākie argumenti.
Bet daudz lielāku grupu veido valdības pretrunīgo lēmumu un nākotnes neziņas izmocītie, kam vakcinācijas ignorēšana ir savdabīgs protests, ar kura starpniecību vēlas pievērst valdības uzmanību. Ir jābeidz viņus strostēt un baidīt.
Daudz labāk iedarbojas cilvēciska uzruna. Tās pietrūkst visiem, vakcinētos ieskaitot.
Muļķīgi amatieriskie klipi, kurus Daniels Pavļuts nodēvējis par potēšanās aicinājumu, ir kārtējais ledusbluķis aizvainojamu okeānā. Kā saka, pilnīgi garām kasei.
