Kūpinātas butes un dzelzīši 1
Nav jau tā, ka lībiešu ciemos būtu pavisam kluss. Lai gan Pitraga zivju fabrika drīz būs ieaugusi brikšņos, nedaudzie vietējie zvejnieki tīklus jūrā vēl met un savus lomus, pārsvarā butes, piegādā noņēmējiem, tostarp vienam no lielākajiem pašmāju mājražotājiem pitradzniekam Andrim Antmanim, kas tās kūpina un realizē tūristiem nu jau vairāk nekā divdesmit gadu. “Butes vislabāk ķeras pavasaros un rudeņos. Lielākais pieprasījums ir pēc auksti kūpinātām zivīm. Lai tādas pagatavotu, paiet vesela nedēļa, jo vispirms butes trīs dienas pavada sālījumā un tad vēl tikpat ilgi žāvējas alkšņa dūmos. Agrāk zivis tika cieti kūpinātas, tagad gaume ir mainījusies un mēs cenšamies tai izpatikt, piedāvājot gan sulīgākus, gan mazāk sāļus kūpinājumus. Pēdējā laikā nozveja ir samazinājusies, tādēļ vasarnieki zina, lai tiktu pie zivīm, iepriekš tās jāpasūta. Kādreiz vienlaikus kūpinājām ap divsimts kilogramu bušu, bet šobrīd uz pusi mazāk, jo no piecpadsmit zvejniekiem nu ir palicis tikai viens gruntīgs un daži mazie,” atklāj Andris.
Līvu krasta neskartā daba ir galvenā šī apvidus vērtība, kas saglabājusies, pateicoties arī padomju robežsargiem, kas visu rūpīgi uzmanīja. Tādēļ Andris Antmanis sācis piedāvāt naktsmītnes, lai tūristi te uzturētos ilgāk. Pagaidām atpūtnieku rīcībā nodots kempinga namiņš 4 – 6 vietām ar visām labierīcībām. Saimnieka lepnums ir arī neparastais žogs, kas veidots apmēram 20 dažādās tehnikās – gan pinot, gan naglojot kārtiņas un dēlīšus, kombinējot rakstus, kas bijuši raksturīgi lībiešu sētām.
Mazirbē iepretim Lībiešu tautas namam “Stūrīšos” ar tūrismu nodarbojas Ginteru ģimene. Igors ir bijušais kuģa pavārs, kas trīs gadu laikā izvagojis daudzas pasaules jūras un tomēr nolēmis nogruntēties dzimtajā krastā. Izmantojot savas prasmes virtuves mākslā, viņš ciemiņiem klāj galdus lībiešu stilā ar bukstiņputru, lībiešu kafiju un kēksu ar pārsteigumu. Pusdienas gan iepriekš jāpasūta. Pēc tām blakus mājās “Brankos” iespējams apskatīt apjomīgo lībiešu senlietu kolekciju un, ja rodas vēlēšanās, arī pārnakšņot.
Igoru kopā ar palīgiem sastopu turpat netālu strādājam pie jaunbūves. “Te top izstāžu zāle maniem dzelzīšiem,” viņš lepni saka. “Tur būs apskatāmi veco laiku dzelži, bleķi, darbarīki, detaļas no dažādiem agregātiem, piemēram, kuļmašīnām, viss, kas vēl līdz mūsdienām palicis pāri. Skaitījis neesmu, bet lietu ir daudz, tādēļ radās vajadzība pēc jaunas vietas, kur tās izkārtot.”
Interesanti, ka tieši “Stūrīšu” mājās kādreiz dzīvojis rakstnieka Marģera Zariņa stāstā aprakstītā Vecā Taizeļa prototips zvejnieks Niks Freimanis (1845 – 1908), kura atdusas vieta atrodama Mazirbes luterāņu baznīcas kapos – turpat, kur pēc leģendas netālu no ieejas meklējama arī vienīgā Latvijā zināmā vilkača kapa vieta – sens akmeņiem apkrauts apbedījums, jo ticēja, ka tad vilkacis nekad vairs netiks laukā no kapa.
