Pārbūvē dzīvojamo namu par baznīcu 2
Kandavnieki ar lielu aizrautību 90. gadu beigās sāka pārbūvēt draudzes iegādātu vecu dzīvojamo namu, lai gan skeptiķi uzskatīja, ka šo graustu nav iespējams pārvērst baznīcā. Māja, kas ilgus gadus bija nožēlojamā stāvoklī, izrādījās 18. gadsimta arhitektūras piemineklis, tāpēc nācās pārstrādāt projektu un zvanu torni celt atsevišķi, jo bija jāatstāj nemainīgs ēkas ārējais izskats.
Pie būvniecības darbiem ķērās draudzes pensionāri, strādājot bez atlīdzības. Vecākajam celtniekam Jānim Gardovičam tolaik bija 72 gadi – viņa mūža sapnis bija redzēt Kandavā katoļu dievnamu. Arī māsas Anna Ķēniņa un Lonija Aizupiete, būdamas cienījamos gados, vēlējās dot savu artavu un katru dienu visus ēdināja ar siltām pusdienām. Pat pareizticīgā Tamāra Šaranova iesaistījās darbos – nevar taču būt vienaldzīgs, kad top tāds svētums. Celtnieku saimei pēc smagas slimības pievienojās Veneranda Prikule, kuru kopā ar Mirdzu Ostrovsku par lielu izbrīnu kandavniekiem redzēja uz sastatnēm slīpējam, naglojam, krāsojam. Viņas nebaidīja pat smagāki vīriešu darbi – tāpat kā Rasmu Gardoviču, kura celtnē atradās no rīta līdz vakaram. Būvniecības darbos bija gūti gan zilumi, gan sasitumi un ievainojumi – tos visi darba rūķi nēsājuši kā apbalvojumus.
Visbeidzot 2003. gada 14. septembrī Liepājas diecēzes bīskaps Vilhelms Lapelis baznīcu konsekrēja, veltot to Gvadalupes Dievmātes aizbildniecībai, bet pēc trim gadiem tika iesvētīts moderns zvanu tornis ar oriģinālām vītņveida kāpnēm. To konstrukciju bija izgudrojis inženieris Zigurds Megnis, kurš bija visas pārbūves tehniskais uzraugs.
