LIETU VĒSTURE: Skursteņslaucītāja cilindrs 0
Ir ticējums – ja uz ielas satiksi skursteņslauķi, diena būs laimīga, ja pieskarsies viņa pogai – kļūsi vēl laimīgāks, bet, ja izdosies šo pogu noraut, laime tevi nepametīs visu mūžu.
Skursteņslaucītāja aroda sākums rodams viduslaikos, kad cēla ēkas ar primitīviem dūmeņiem no koka un māliem. Latvijas Skursteņslaucītāju amata brālība – viena no senākajām Eiropā. Rīgā Ugunsdzēsības muzejā ir ziņas par skursteņslaucītāja amata cunfti, kas dibināta 1738. gadā. Jauno apmācīšana allaž bijusi nopietna gan amata apgūšanas, gan stājas, gan firmas etiķetes ziņā. Māceklim pie meistara bija jāstrādā 10 – 15 stundas diennaktī. Viņam, kā liecina annāles, “nebija brīv smēķēt, nēsāt platmali un ar jaunkundzi zem rokas pastaigāties”. Kuri šādu režīmu izturēja, pēc trim gadiem kļuva par zeļļiem, bet vēl pēc pieciem nostrādātiem krietnākos cunfte uzņēma meistara kārtā. Ar spožām pogām rotātais melnais kamzolis, melnais cilindrs un raksturīgie darbarīki veido neaizmirstamu skursteņslauķa tēlu. Vīriešu galvassegu cilindru nemirstīgu darīja kino dejotājs Freds Astērs (populārā muzikālā filma “Cilindrs”). Cilindrs modē ieviesās 19. gs. divdesmitajos gados. Tā izgudrotājs sākumā esot pat apcietināts, jo izgājis ar savu izdomājumu, uzvilktu galvā, ko tā laika cilvēki uzskatīja par nepieklājīgu. Taču vēlāk un arī joprojām cilindrs ir vīrieša elegances simbols. Galvenokārt valkā kāzās un citos oficiālos svētkos, tas papildina fraku. Skursteņslauķiem cilindrs nav vien goda, formastērpa atribūts, tam ir arī praktiska nozīme, lienot pa bēniņiem, pagrabiem, tas ir kā amortizators – aizsargā galvu.
