“LA” lasītāji savulaik jautāja – vai iestādītajiem kociņiem pietiek saules, vai tie nav pārāk tuvu cits citam iestādīti? 18
V. Vītols: Arī man sākumā šķita, ka varbūt pārāk tuvu, taču meža speciālisti pārliecināja, ka viss būs labi, viņi projektu uzmana. Ievērotie attālumi starp kociņiem ir pareizi.
V. Auziņa: Kociņi aug labi, vien dažus ir nācies nomainīt – tie bijuši ap divi procenti no simta. To esam izdarījuši, pateicoties AS “Latvijas valsts meži” un Stādu audzētāju biedrības dāvinātajiem stādiem. Ainavas veidošanā palīdz jaunie arboristi, un ābelītes pieskata Māra Skrīvele.
Kā izskaidrojat, kāpēc Likteņdārzam ik pa laikam sociālajos tīklos uzrodas kritizētāji, piemēram, kādi “kreisie intelektuāļi”?
V. Vītols: Nevienā jautājumā nekad nebūs pilnīga uzskatu vienprātība. Arvien atradīsies gudreļi, kas kritizēs jebko. It īpaši jau demokrātijas apstākļos. Turklāt sociālajos tīklos ir tik viegli ierakstīt aplamības. Kas viņus mudina? Domāju, ka nav pat nekāda īpaša iemesla. Tikai vēlēšanās pašiem neko nedarīt un kritizēt citu darīto. Bet raugoties, kā cilvēki Likteņdārzu apciemo un ziedo, uzskatu, ka absolūts latviešu tautas vairākums atbalsta projektu. Kad visu pabeigsim, te būs izcils Latvijas stūrītis.
V. Auziņa: Mums, projekta īstenotājiem, spēka avots ir to cilvēku atsaucība, kas šurp brauc un strādā. Pieaug arī starptautiskās sabiedrības daļas atbalsts. Likteņdārzā savus bruģakmeņus iebruģējuši un izglītojošā ekskursijā ir bijuši Latvijā akreditētie citvalstu vēstnieki, vairāk nekā 40 cilvēki no dažādām pasaules malām. Pašreizējā Japānas vēstniece Latvijā, ieradusies šeit, savai pirmajai reģionālajai vizītei izvēlējās Koknesi.
V. Vītols: Pašlaik gatavoju nelielu rakstiņu grāmatai par Latvijas leģendām un nevis par vienu atsevišķu cilvēku, bet par Likteņdārzu. Pagājušajā gadsimtenī mūsu tautai bija, protams, traģiskie zaudējumi, un Likteņdārzā pieminam visu tos cilvēkus, ko Latvija zaudējusi. Bet reizē ar to mums bija arī divas ļoti spožas uzvaras – atguvām savu valsti. Domāju, ka mums būtu vairāk jāpiemin ne tikai tie, kuri cieta, bet arī tie, kuri pretojās svešām varām, katrs savu iespēju robežās. Šī pretošanās bijusi ārkārtīgi plaša. Piecdesmit okupācijas gadu laikā visvaronīgākie, manuprāt, bija mežabrāļi, jo viņi apzinājās, ka gaida nāve, vai nu krītot cīņā, vai mirstot gulagā. Ievērojami cīnītāji bija visi disidenti – Gunārs Astra, Bruno Javoišs un daudzi citi. Un dzejnieki – Ziedonis, Vācietis, Vizma Belševica, Māra Zālīte, Māris Čaklais, – savos darbos pauda pretestību režīmam, turklāt tik gudri, ka viņiem izdevās apmuļķot cenzūru. Notika ievērojama politiskā darbība ārzemēs, cīnoties par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu – te jāpiemin Uldis Grava un Ilgvars Spilners.
