“Uļa tāda nebija!” Andris Kivičs velta skarbus vārdus spēlfilmas “Uļa” veidotājiem 0
Mūziķis Andris Kivičs sociālajā tīklā “Facebook” publicējis savu viedokli par filmu “UĻA”, kas vēsta par leģendāro basketbolisti Uļjanu Semjonovu. Kivičs pārmet filmas režisoram Viesturam Kairišam, ka viņš sportistes dzīvesstāstu attēlojis pārāk drūmi un, viņaprāt, nav parādījis sportistes personības spilgtākās šķautnes.
Kivičs uzskata, ka filmas veidotāji nav atklājuši to Uļjanu Semjonovu, kuru atceras viņas laikabiedri un sporta līdzjutēji. Viņaprāt, basketbolistes dzīvē bijis daudz prieka, panākumu un īpašu mirkļu, taču filmā dominējot bezcerība un skumjas.
“Labi, ka Uļa neredzēja “Uļu”. Tas Kairiša melnbaltais nelaimīgums, bēdas, bezcerīgums, tāds piz*ec,” raksta Kivičs.
Viņš uzsver, ka Semjonova, pateicoties savam augumam un sportiskajiem sasniegumiem, piedzīvojusi daudz neparastu notikumu un bijusi cilvēku uzmanības centrā visā pasaulē.
“Uļa bija pozitīvākais, laimīgākais cilvēks, dēļ sava 2.10m, nevis baigi cieta, bet visu pasauli redzēja, piedzīvoja fantastiskus mirkļus – tādus, kuri Viesturam Kairišam pat sapņos nerādās,” pauž Kivičs.
Mūziķis arī kritizē filmas izvēlētos akcentus, norādot, ka tajā, viņaprāt, nav pietiekami parādīta Semjonovas sportiskā karjera un viņas sasniegumu mērogs.
“N-reizes pasaules čempione, N-reizes olimpiskā, piedzīvojusi pilnīgu ekstāzi sportā, visa pasaule ar viņu gribēja nofotogrāfēties, bet nelaimīgais Kairišs rāda sniegotu lauku Latgalē ar melnām niedrēm, vecas govis, un pilnīgi nenozīmīgas epizodes viņas karjerā,” raksta Kivičs.
Viņš uzskata, ka filmas vēstījums par atšķirīgumu un sabiedrības attieksmi pret to neatbilst Semjonovas pieredzei.
“Mēģinot caur Uļu iebarot cilvēkiem mūsdienu bul*itu – cik gan grūti būt atšķirīgam. Izmantot Uļu pēc viņas nāves, iekļaujošās hui*as sūdā – tas ir vienkārši nožēlojami, maigi izsakoties, jo Uļa nebija sniegpārsliņa 100%.”
Kivičs gan atzinīgi izsakās par atsevišķiem filmas tēliem un aktieriem, īpaši izceļot treneri Rimbenieku un aktieri Avotu.
“Labākais, kas tajā filmā ir, ir treneris Rimbenieks, un talantīgais Avots, kuram tomēr arī jau filmējoties sejā ir rakstīts, ka kaut kas mazliet te nav.”
Savā ierakstā Kivičs dalās arī ar personīgu pieredzi, salīdzinot skatītāju reakciju uz filmu “Uļa” ar reakciju pēc Dzintara Dreiberga filmas “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”, kas vēsta par Latvijas sieviešu basketbola komandu TTT.
Viņš atceras, ka pēc “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” seansa “Rīga Plaza” kinoteātrī skatītāji cēlušies kājās un vairākas minūtes aplaudējuši.
“No dzīves – pēc Dzintars Dreibergs TTT/Tīklā, parastā random otrdienas seansā ap 14, Rīga plaza kino, zāle stāv kājās 5. minūtes, applaudē, asaras acīs. Pēc Uļas – kapa klusums, nodurtas galvas, visi iet prom nodurtām galvām.”
Kivičs apšauba, vai filmas “UĻA” veidotāji pietiekami izpratuši Semjonovas personību un dzīvesstāstu, un kritizē valsts finansējuma piešķiršanu šādam projektam.
Noslēgumā Kivičs uzsver, ka viņa viedoklis balstīts arī personīgajā pieredzē sportā. Viņš norāda, ka pats savulaik bijis pasaules čempions 3:3 basketbolā un spēlējis Latvijas Basketbola līgā, kā arī redzējis Semjonovu spēlējam.
“Pats esmu pasaules čempions 3:3 1994.gadā, 7.sezonas LBL nospēlējis, basketbolu zinu, Uļu esmu redzējis spēlējam, daudz par viņu no laikabiedriem dzirdējis, tāpēc atļaujos izpausties publiski.”
Kivičs arī norāda, ka viņam nav svarīgs filmas iespējamais novērtējums starptautiskā mērogā.
“Starptautiski – pie kājas viņu, eiropas kkādu mistisku balvu vērtējums, kuru žūrijas laimīgi agonē savā Eiropas mīkstajā “citādīguma” un mūžīgo skumju pielūgšanā, mums to nevajag, jo Uļa tāda nebija.”
Taču liela daļa komentētāju Kiviča viedoklim gan nepiekrīt, norādot, ka viņiem filma ir patikusi.
