Linda Dombrovska: Dārgie cilvēki, eglītes raud! 64
Ir sācies eglīšu slaktēšanas laiks. Ar kādām tiesībām cilvēks savu savtīgo izklaižu dēļ katru gadu nogalina desmitiem tūkstošiem eglīšu, neļaujot tām izaugt par cēliem, lieliem kokiem. Jūs vaidat par meža izciršanu, par nelaimīgajām vistām un ne tā nokautajām cūkām, bet kā ar eglītēm?
Kamēr Jūs pie svētku galda stumjat māgā taukos cepešus, tikmēr eglīte, pakļauta nenovēršamai nāvei, lēnām mirst istabas stūrī, apkārta ar visādām perversām, to pazemojošām draņķībām.
Nereti arī viņas zari tiek apdedzināti. Un neviens nedzird eglītes vaidus! Eglīte ir izrauta no tās dzimtā meža, atņemta Mātei Dabai, iebāzta vāzē ar ūdeni, tādā veidā tikai pagarinot viņas mokas un nāvi.
Viņa vairs nekad nesajutīs vēja dvesmu savos zaros, nedzirdēs putniņu čivināšanu, nevarēs radīt čiekurus un citas mazas eglītes! Kāpēc? Un tas viss tikai cilvēka izklaižu dēļ! Eglītes pat nepatērē uzturā, pat nevāra no tām tēju. Tās vienkārši bezjēdzīgi tiek ik gadu slaktētas!
Pārstājiet slaktēt eglītes!
