– Kā šis cilvēks dabūja jūsu telefona numuru? 16
– Es to neslēpju – tas ir publiski pieejams.
– Jūs viņu pazināt?
– Jā.
– Baznīcā gājējs?
– Lielākā daļa cilvēku ir baznīcā gājēji. Jautājums ir tikai, cik bieži. Ziemassvētkos visas baznīcas ir stāvgrūdām pilnas. Dažreiz varbūt tieši biežāka baznīcā iešana varētu novērst dažādas problēmas.
– Ticīgs cilvēks?
– Kā nodefinēt to, kas ir ticīgs cilvēks? Reiz, kad kā Teoloģijas fakultātes studenti viesojāmies sinagogā, rabīns Nātans Barkāns teica, ka viņš neesot sastapis nevienu neticīgu cilvēku, bet mūsu kompānijā bija viens, kurš teica, ka Dievam neticot. Rabīns tik pasmējās. Visi kaut kam tic. Man draudzē ir reģistrēti ap 900 cilvēku. Ja tā parēķina, tad viena sestā daļa no Saulkrastu iedzīvotājiem sanāk. Es domāju, ka ticības dziļums un nopietnība parādās darbos. To arī gribētos vairāk redzēt.
– Ko jūs varat teikt par minētā vīrieša šāda veida rīcību?
– Ļaudis bieži izdara kļūdas, nepareizas izvēles, nonāk tādā kā vāveres ritenī, nespēj no tā izkļūt, izdara vēl kļūdas, kas summējoties rada problēmas gan pašam, gan citiem. Un pats nokļūst vēl lielākā bedrē. Bieži seko bailes, meli, pat vardarbība. Ir cilvēki, kas vispirms dara un pēc tam domā. Kad redzu dzērāju, tad redzu cilvēku, kas tikai konkrētā brīdī ir dzērājs. Ir cilvēki, kas var dzert un normāli dzīvot, ir cilvēki, kas nevar dzert… Vai cilvēks ar šaujamo uzreiz ir bīstams ļaundaris? Man bija jāsaprot, kas noticis ar cilvēku, kāpēc viņš tā rīkojās, un jāpalīdz izkļūt no situācijas, kurā viņš bija nokļuvis.
– Vai sapratāt?
– Jā, bet es jau teicu, ka par detaļām es nerunāšu. Tas, ka viņš piezvanīja man, bija labākais, ko šis vīrietis varēja izdarīt. Ja tas nebūtu noticis, viss varēja izvērsties daudz dramatiskāk.
– Vīrieti varēja nošaut?
– Tā policijā teica. Labi, ka viņu neatrada, iekams nebiju atbraucis.
– Jums nebija bail?
– Vispār bailes ir labs reflekss, ko Dievs mūsos ielicis. Personīgi man todien nebija bail. Policija man piedāvāja bruņuvesti. Atteicos. Teicu, lai neseko man.
– Kā noprotu, policija nezināja, kur šis cilvēks slēpjas. Kā to zinājāt jūs?
– Mēs sazvanījāmies. Policijai teicu, ka gribu aiziet pie vīrieša viens pats – bez bruņotu vīru klātbūtnes.
– Kad satikāties, viss noritēja mierīgi?
– Jā. Mēs mierīgi sarunājāmies. Kādreiz pietiek tikai ar sarunu. Ja cilvēks ir iedzīts strupceļā, tad vērsties pret viņu ar spēku… Pats saprotiet, kas var notikt. Kā mācītājs esmu pieradis runāt ar cilvēkiem, kas nokļuvuši dzīves strupceļos.
– No visiem strupceļiem varat parādīt izeju?
– Es rādu ceļu pie Dieva. Strupceļi ir tad, ja uz šo dzīvi un situācijām, kurās nonākam, raugāmies horizontālajā plaknē, bet, ja atļaujamies paskatīties uz augšu, tad tur nav strupceļa, vienkārši nav.
– Vai konkrētais saulkrastietis ir nožēlojis savu rīcību?
– Personīgs jautājums. Vienīgais, ko varu pateikt, lai nomierinātu satrauktos prātus: es domāju, ka viņš nav sabiedrībai bīstams.
– Savaldījāt viņu tikai ar gara spēku. Vai varētu arī fiziski?
– Fiziska savaldīšana ir policijas ziņā. Es ar to negrasījos nodarboties. Vārdiem ir gana liels spēks. Ja ir runa par manu fizisko formu, tad kā garīga darba darītājs cenšos to uzturēt tikai tik daudz, lai ierobežotu savu horizontālo izmēru palielināšanos. Paskrienu no rītiem, ziemā peldu jūrā. Ir labi sevi fiziski nodarbināt – tas palīdz domāt.
– Galvenā mācība no Saulkrastu notikuma?
– Vispirms jāsaka paldies Dievam, ka viss beidzās labi. Varbūt kādam tas šķitīs par stipru teikts, tomēr es vēlreiz gribētu uzsvērt, ka šajā dzīvē nav strupceļu. Cilvēki dažkārt neapdomīgi rada problēmas sev un citiem, bet, ja meklē palīdzību pie Dieva, tad var rast izeju. Es gribētu, lai katrs cilvēks zina, ka Dievs mums ir tuvāk, nekā mēs domājam – vienas lūgšanas, viena sauciena attālumā. Vajag tik saņemt dūšu un saukt, lūgt, meklēt. Jēzus saka: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” Tā, lūk…
