Latvijā plānots ieviest izglītības kvalitātes monitoringa sistēmu. Kādai jābūt labai skolai? 135
Lāsma Gaitniece, “Skola & Ģimene”, AS “Latvijas Mediji”
Līdz 2023. gada beigām Latvijā plānots ieviest izglītības kvalitātes monitoringa sistēmu. Plānots, ka tas izmaksās vairāk nekā četrus miljonus eiro, no kuriem lielāko daļu segs Eiropas Sociālā fonda līdzfinansējums.
Sistēma balstīsies uz statistikas, salīdzinošo izglītības pētījumu rezultātu, valsts līmeņa izglītojamo sasniegumu un citu izglītības iestāžu darba rezultātus raksturojošo rādītāju mērīšanu un analīzi, centralizēto eksāmenu rezultātu analīzi un akreditācijas, licencēšanas, kā arī pedagogu darbības kvalitātes novērtēšanas informācijas izmantošanu un analīzi, ievērojot vidēja termiņa un ilgtermiņa sasniedzamos nozares stratēģiskos mērķus un rezultātus.
Skolai jāstāv uz stingriem pamatiem
Lottes un Grietas māmiņa Liene Līcīte-Turka. Meitas mācās Oskara Kalpaka Rīgas Tautas daiļamatu pamatskolas 6. un 2. klasē: Skola kā vide, kā platforma ir viens no dzīves stūrakmeņiem.
Kopā to ir trīs: skola, ģimene jeb vecāki un bērns. Diemžēl gadās, ka tos trīs šķir plats ceļš – skola ar savām vajadzībām, respektīvi, pedagogi ar daudziem paveicamajiem darbiem, neskaitot stundas un gatavošanos tām, stāv šī ceļa vienā pusē, bet vecāki, kuriem straujā dzīves ritma dēļ bieži vien ir grūti atlicināt laiku bērnam, atrodas otrā pusē.
Tam visam kaut kur pa vidu atrodas bērns – skolēns, kurš kaut ko uzsūc gan no ģimenes, gan no skolas. Ja vecāki ir ļoti aizņemti, neizbēgami sākas problēmas. Skola, skolotāji kaut ko pa pilienam var iedot, taču tas būs tikai papildinājums tam, ko jau iedevusi ģimene.
Laba skola spēj iemācīt bērnam dzīvi. Mana pārliecība ir, ka dzīve, dzīves gudrība mācāma uz stipriem un stabiliem pamatiem, kur bāze ir klasika. Nevar darīt tā, ka – blaukš! – klasiku pēkšņi izmetam ārā un tās vietā tagad izmantosim kompetenču pieeju mācību saturā. Ja nav pamata jeb, kā es saku, klasikas, uz kā būvēs to jauno, brīvo pieeju? Tāpēc uzskatu, ka jāpatur klasiskie, stingrie pamati, kā arī noteikumi, un uz tiem var celt visu pārējo. Lūk, tādai jābūt labai skolai!
Labā skolā bezgala svarīgs ir profesionāls pedagogs. 90 procentus veiksmes nosaka tieši skolotājs, viņa personība, un tad seko pārējais. Ja skolotājs būs tik profesionāls, ka skolēnus pratīs ieinteresēt, viņi pavilksies uz pilnīgi visu.
Vēl kāds ļoti svarīgs aspekts ir bērnu skaits klasē. Klases noteikti vajadzētu veidot daudz mazākas, nekā tās šobrīd ir daudzās vispārizglītojošajās skolās. Ir bērni, kuri jūtas diskomfortā, ja klasē vienlaikus kopā ar viņiem ir liels bars.
Neliels skolēnu skaits dod iespēju skolotājam veidot personīgāku pieeju, kas pandēmijas laikā un pēc tās ir īpaši svarīga. Pieļauju, ka arī kompetenču pieeju būtu vieglāk realizēt klasēs, kur mācītos mazāks skaits skolēnu, piemēram, kur uz pieciem bērniem būtu viens skolotājs. Tas veicinātu apstākļus, ka cits ar citu var veidot siltākas, iejūtīgākas attiecības, izkopt komunikācijas prasmi un vajadzības gadījumā palīdzēt. Tas jau būtu tas, kā mācīties dzīvi!
Bez pārākuma pār apkārtējiem
Draudzīgā aicinājuma Liepājas pilsētas 5. vidusskolas vācu valodas skolotāja un 7. klases audzinātāja Gita Zommere: Labai skolai jābūt vietai, kur visi jūtas labi, kur gan skolēni, gan skolotāji, gan tehniskie darbinieki “visi kopā” jūtas labi.
Tā ir vieta, uz kurieni visi dodas ar prieku un pozitīvu enerģiju. Labā skolā ir mājīgi iekārtoti kabineti, daudz augu, gaismas, kā arī radošs un darbīgs troksnis. Labā skolā skolotāji un skolēni sadarbojas, mācās cits no cita, tajā nav vienas puses pārākuma pār citiem.
Labā skolā nav vietas bailēm, izsmiešanai un varas izrādīšanai. Sadarbošanās – mācību process – notiek skolēnam sirsnīgā un emocionāli atbalstošā vidē. Tā ir skola, kur skolotājiem uzticas. Uzticas vecāki, un uzticas sabiedrība kopumā.
Manuprāt, izglītības iestādes akreditācijai ir jānotiek tikai tad, ja tiek atvērta jauna skola vai jauna mācību programma.
Cik jēgpilni un produktīvi ir ik pa sešiem gadiem skolu un tās kolektīvu pakļaut akreditācijas procesam? Akreditācijas jēgu redzu tikai tajos gadījumos, ja ir kādi signāli, ka skolā ilgstoši, sistemātiski kaut kas nestrādā, kā vajadzīgs.
Nedrīkst noniecināt skolēnu
Rīgas Katoļu ģimnāzijas 11. klases skolniece Emīlija Hincenberga: Katrs šo jēdzienu – laba skola – uztver citādi. Katram vērtības, kas vajadzīgas skolai, ir dažādas.
Manuprāt, ideālas skolas nav. Vēl pirms gada, kad bija jāpāriet uz citu skolu, man nebija ne jausmas, ko izvēlēties, un es domāju, kur būs mana vieta, kur es jutīšos vajadzīga, kur skolotāji būs saprotoši. Tā nonācu Rīgas Katoļu ģimnāzijā. Šo skolu es patiesi varu nosaukt par labu skolu.
Šeit ir viss, kas, manuprāt, labai skolai būtu vajadzīgs. Skolā ir īpaša atmosfēra. Tā ir ļoti mājīga. Šeit visi skolēni ir “uz viena viļņa”. Neviens neapsmej nevienu. Skolā ir ļoti mazas klases. Pašlaik manā klasē ir pieci skolēni. Protams, skolotāji vienmēr ir izpalīdzīgi, jauki, zinoši. Šeit ir viss, kas vajadzīgs labai skolai.
Diemžēl ne visās Latvijas skolās ir tik labi. Pati nācu no skolas, kur gads pēc gada vilkās lēni un smagi. Tā noteikti nebija mana vieta.
Pēc manām domām, galvenais iemesls, kāpēc skolēni maina skolas, ir skolotāji. Protams, iemeslu vēl ir ļoti daudz un dažādi, bet pārsvarā tieši skolotāji ir tie, kuru dēļ tiek pieņemts lēmums mainīt skolu. Ir skolas, kurās skolotājs skolēnu noniecina vai ir ļoti vienaldzīgs. Tas ir ārkārtīgi sāpīgi un nepareizi. Manuprāt, skolotājam ir jāciena skolēns, un skolēns cienīs viņu.
Nekādā gadījumā nedrīkst noniecināt skolēnu. Pat ja šķiet, ka tas skolēnu nekā neietekmēja vai neaizskāra, tas zemapziņā nosēžas. Tam visam krājoties, var sākties mentālās problēmas. Un diemžēl šādas problēmas bieži vien sākas tieši skolas dēļ, ko var ietekmēt vide, skolotāji vai skolēni. Tāpēc ir ļoti svarīgi katram skolēnam atrast savu īsto vietu zem saules, lai skolēns var pilnvērtīgi izbaudīt skolas gadus.
