Meklē radus 7
“Kad izdzirdēju jūsu grupu latviešu valodā runājam, tirpas pa kauliem noskrēja!” ar asarām acīs, taču sirsnīgu smaidu sejā saka Aina Šiļkova, kuru gluži nejauši satiekam kādā no Meždurečenskas nomales aptiekām. Viņa ir represēto bērns – piedzimusi Roberta Ērmaņa un Ņinas Saveļjevas ģimenē 1954. gadā Krasnojarskas apgabalā, Abanas pilsētā. “Man bija apmēram trīs gadi, kad tētis ar mammu izšķīrās,” stāsta Aina. Laikam jau nesaskaņas radušās tēva dēļ, kurš posies uz Latviju, taču sieva baidījusies doties līdzi – pēc kara padomju vara vēl nebija nostiprinājusies, laiki nemierīgi. Palika Ņina ar mazo Ainu Krievijā, bet Roberts atgriezās dzimtenē.
Kopš tā laika par tēva dzīvi meitai nekas nav zināms. Skolas laikā rakstījusi pieprasījumus uz Latviju, taču saņēmusi noraidošas atbildes. “Man ļoti gribas kaut ko uzzināt par tēti. Varbūt ir radinieki, kas varētu par viņu pastāstīt,” gadiem loloto cerību atklāj Aina. Viņai teikts, ka tēvs kara laikā piedzīvojis smagu zaudējumu – uzlidojumā gājusi bojā viņa iepriekšējā ģimene, tāpēc Sibīrijas bērnu tēvs nosaucis mirušās meitas vārdā.
“Man ir tēva sejas vaibsti, bet augums – no mammas,” saka Aina un parāda fotogrāfiju – vienīgo piemiņu, kas no tēva saglabājusies. Mamma atmiņās par pirmo vīru ar meitu nav dalījusies. Ja ne vecmāmiņa, viņa neko vairāk neuzzinātu.
Abi Ainas dēli tagad mudinot mammu meklēt radus Latvijā un jau noskaidrojuši, ka uzvārds Ērmanis te gana izplatīts. “Ja nu jūsu avīzē kāds izlasīs un atcerēsies 1907. gadā dzimušo Robertu Mārtiņa dēlu Ērmani?” viņa cerīgi piebilst.
