Melnbalta pastaiga telpā un laikā 0
Talsu novada muzeja Izstāžu zālē līdz 5. martam ir apskatāma Ventspils mākslinieces Mārītes Klušas trīsdimensionālo zīmējumu izstāde “Simbioze++”.
Ienākot izstāžu zālē, šoreiz ienācēju pati pirmā tomēr uzrunā telpa: ir spilgta gaisma, asas ēnas, dažādos augstumos, šķiet, lido pieneņpūkas vai ziedputekšņi un putnu spalvas, atkal lieliski papildinoša ir ainava aiz loga un nemaz negribas lasīt darbu nosaukumus – vienkārši jūties labi un pozitīvi…
Nezinu otru tik strādīgu un neatlaidīgu cilvēku kā Mārīte Kluša: māksliniece, kura Latvijā gandrīz vai vienīgā ir izkopusi tādu, varētu likties, šodienas tehnoloģiju laikmetā arhaisku grafikas mākslas tehniku kā tušas zīmējums, radot savu īpašu pasnieguma veidu – ļoti attīrītu, bezbailīgi vienkāršu domas izteiksmi vai pat plakātiski risinātu saturu. Tajā pašā laikā šim saturam vieliskumu un balansu katrā lapā piešķir laukumi ar tušas spalvas štrihu – un tāds ir tikai Mārītei Klušai. Štrihs ir telpa, tālums, dziļums, ēna, kaut kā robežas un vēl kaut kas cits – minams vai neuzminams. Gadiem ejot, štriha laukumi ir kļuvuši arvien lielāki, arī papīra lapas – aizvien lielākas.
Otra joma, kurā Mārīte sevi izkopusi līdz pilnībai, ir mākslas pedagoģes darbs Ventspilī kopš 90. gadu sākuma. Ventspilij ir laimējies. Ne tikai tāpēc, ka Mārītes audzēkņi arī labi prot lietot štrihu (un vispār viņi visi labi zīmē, konstruē, veido formu un apjomu, prot visu, kas nepieciešams turpmākajam startam mākslā), bet arī tāpēc, ka Mārīte vienmēr ir gribējusi savus studistus iepazīstināt ar dzīvi mākslā vai mākslu kā dzīves veidu un likteņa nolēmumu – cik tas ir skaisti un reizē grūti. Arī tāpēc katrā vasarā kādā Latvijas pilsētā notikušas viņas organizētās jauniešu radošās nometnes, kur risinās iepazīšanās ar vietējās mākslas vidi (vai “nevidi”) un māksliniekiem, notiek kopīgas meistarklases, jau visai agrā vecumā jaunajiem mācot vērtēt dažādu mākslinieku atšķirīgos darbus. Kā savu augstāko pedagoģisko virsuzdevumu Mārīte sev izvirzījusi šos jaunos cilvēkus tuvināt tieši laikmetīgajai mākslai – darīt to saprotamu, nebaidīties no tās, vārda tiešā nozīmē pavēlot pašiem kaut ko darīt. Konsekvence un neatlaidība līdz pat paskaļi griezīgā balsī izteiktiem rājieniem un rīkojumiem – tas viss ir bijis, bet nedomāju, ka kāds par to ir bijis ļoti aizvainots un sapūties… Viņas skolniece ir, piemēram, Amsterdamas Mākslas akadēmiju beigusī Ola Vasiljeva, pašlaik viena no starptautiski pazīstamākajām latviešu instalāciju māksliniecēm, kuras darbu ekspozīcijā reiz ieklīdu Briseles BOZAR izstāžu namā… Nevaru iedomāties Mārītes skolniekus ražojam sīkbildītes kādā Latvijas mākslinieku plenērā.
Vēl viens no svētīgajiem Mārītes Klušas darbiem ir starptautisko grafiķu plenēra “Ventspils DOKUMENTA” aizsākums šai pilsētvidē. Kopš 2008. gada tas ir notikums ar darbpilnu nedēļu māksliniekiem, vairāku personālizstāžu atklāšanām un plenēra noslēguma izstādi. Arī ar kataloga izdošanu, projektu rakstīšanu finansējuma piesaistei, reklāmu, burziņiem utt., bet galu galā tas ir arī modernas un daudzveidīgas mākslas apliecinājums un piedāvājums vietējai sabiedrībai. Jautājums vienīgi – vai vietējā sabiedrība to novērtē?
Mārītes Klušas jaunākā personālizstāde “Simbioze” ir sākusi ceļu pa Latvijas muzeju izstāžu zālēm, un katrā jaunā izstādīšanās vietā tai klāt pievienojas jauna pluszīme. Kā jau diplomēta interjeriste, viņa prot organizēt jebkuru telpu. Un tad arī notiek šī simbioze – atšķirīgu organismu savstarpēji izdevīga, ilgstoša kopdzīve. Savukārt tieši šīs konkrētās kopdzīves (izstādes) dominante ir, protams, baltās un melnās krāsas laimīga satikšanās – īstajās proporcijās, īstajā vietā un pamanāmās niansēs. Te vecais, jau labi zināmais var satikties ar jauno: visiem labi atpazīstamais Mārītes Klušas tušas štrihojums, tīrā grafika uznesta uz reālas formas, līdzīgas kādam šķiedras mākslas veidam vai tēlniecības virsmām – pašas mākslinieces autortehnikā veidotas plaknes, uz kuras tiek uznesti tušas zīmējumu laukumi. Šobrīd nezinu nevienu citu mākslinieku, kurš pats savām rociņām gribētu gatavot šīs izliektās virsmas, astoņas līdz desmit kārtas papīra līmējot citu uz cita un pie reizes veidojot formu izliekumus. Gan jau atrastos atkal kāds racionālāks risinājums. Māksliniece ir izstādījusi arī mazliet senākus darbus, kuri var sniegt papildinājumu šai simbiozei.
