Memoriāla atklāšana – jūlijā: piemiņas memoriāls “Vēstures taktīla” pabeigts, “Nākotnes namā” darbi vēl turpinās 4
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Virtuālais atceres pasākums “Aizvestie. Neaizmirstie. 80 gadi kopš 14. jūnija deportācijām”, kas sākās šodien plkst. 11, vienlaikus visā valstī lasot 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto iedzīvotāju vārdus, ir kā savdabīga iesvētīšana ilgus gadus Rīgā iecerētajam padomju okupācijas upuru piemiņas memoriālam un reizē mākslas objektam “Vēstures taktīla”.
Tas jau ekspluatācijā pieņemts, kamēr Okupācijas muzejā ar piebūvi “Nākotnes nams” darbi plānoti vēl aptuveni mēnesi.
Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība stāsta, ka piemiņas memoriāla un jaunās muzeja ēkas “Nākotnes nams” oficiālā atklāšana un simboliskā atslēgu nodošana paredzēta kā kopīgs pasākums jūlija beigās:
“Lai jaunajā namā drīkstētu ieiet, tam jābūt pilnībā pabeigtam, ar izietu defektāciju (iespējamo būvniecības defektu, nepilnību noskaidrošanas procedūru) un pilnībā iztīrītam.”
Abu objektu ceļš līdz realizācijai bijis gana ilgs un grūts, tāpēc arī atklāšanai vajadzētu būt vērienīgai. Vai tas būs publisks pasākums? To noteikšot epidemioloģiskā situācija.
Arhitektes Ilzes Miķelsones, sonologa Voldemāra Johansona un mākslinieka Kristapa Ģelža piedāvāto “Vēstures taktīlas” metu kā labāko padomju režīma upuru piemiņas memoriālam 2007. gadā atzina starptautiska žūrija.
Savukārt ASV latviešu arhitekts Gunārs Birkerts vēl 2001. gadā dāvāja Okupācijas muzejam 1970. gadā celtās agrākā Latviešu sarkano strēlnieku muzeja ēkas pārbūves skices.
To galvenā ideja – “no tumšās pagātnes līdz apskaidrotai nākotnei”, kur tumšā sākotnējā fasāde kontrastē ar baltām Somijas granīta plāksnēm apšūto piebūvi un stikla galasienu, tas ir, “Nākotnes namu”. Jau kādu laiku tas Grēcinieku ielas pusē apskatāms dabā.
No sākta gala bija skaidrs, ka pārbūvētajam muzejam un memoriālam jāveidojas kopā. Valdības lēmumi sekoja cits citam – ka objekti jāpabeidz līdz 2013. gada decembrim, tad – līdz 2017. gada septembrim, un tā tālāk.
Arī šķēršļi sekoja cits citam – bija problēmas ar finansējumu, saskaņošanu, Būvvaldes pretestība, visbeidzot pārdesmit arhitektu grupa dažādās instancēs uzstāja, lai esošā ēka netiktu mainīta un Strēlnieku laukums paliktu, kā bijis.
Šos šķēršļus lielā mērā izdevās pārvarēt tikai līdz ar 2016. gada 8. septembrī Saeimas atbalstītajiem grozījumiem Latvijas Okupācijas muzeja likumā, kas muzeja ēkai un Padomju okupācijas upuru piemiņas memoriālam piešķīra nacionālā interešu objekta statusu.
Būvniecība, kā pasūtītājam uzstājoties valsts akciju sabiedrībai “Valsts nekustamie īpašumi” (“VNĪ”), sākās 2018. gada vasarā.
Kopumā muzeja pārbūvē un memoriāla kompleksā ieguldīti 10 434 869 eiro, no kuriem Kultūras ministrijas budžeta finansējums – 9 405 196 eiro, Okupācijas muzeja līdzfinansējums – 160 000 eiro, bet ES fondu, valsts budžeta un Rīgas domes līdzfinansējums – 869 673 eiro.
Gadu gaitā “Vēstures taktīlas” sākotnējā iecere ir mainījusies.
Tai vairs nav agrāk paredzētās pazemes daļas, kam vajadzēja imitēt izsūtīto vagonu.
Ideja par skaņas, vibrācijas un gaismas efektiem tomēr īstenota.
Pirmajā mirklī mulsinoši, ka 10 metru augstajam un 18 metru platajam tumšsarkanā toņa memoriālam nav skaidri saprotamas fasādes un aizmugures daļas.
Objekts ir abpusējs, turklāt abas puses ir nozīmīgas un funkcionālas. 1941. gada 14. jūnijā izsūtītās Mērijas Stakles ikoniskā lakatiņa izšuvumu attēlojums uz “Vēstures taktīlas” pavērsts pret Grēcinieku ielas pusi.
Pakājē izveidoti pakāpieni svecīšu nolikšanai. Savukārt protokolārajiem pasākumiem, runām un oficiālām ziedu nolikšanām paredzētais ceremoniju laukums atrodas memoriāla otrā pusē.
Tur arī slejas pie muzeja sienas iestādītie bērziņi, kas simbolizē Dzimteni un ilgas pēc tās – tā ir arhitekta G. Birkerta ideja.
S. Vība teic, ka droši vien vajadzēs laiku, lai pie memoriāla nostabilizētos jaunas tradīcijas noteiktās piemiņas dienās. Eiroparlamentārietes Sandras Kalnietes skatījumā šī varētu būt centrālā vieta, kur turpmāk pieminēs traģiskās dienas Latvijas vēsturē – 25. martu un 14. jūniju.
Muzejam kā memoriāla nomniekam nāksies padomāt par skaidrojošo parakstu, lai cilvēkiem būtu skaidrs, kas ir Mērijas Stakles lakatiņš memoriālā un ko nozīmē paraksti uz tā.
Jāpaskaidro, ka lakatiņš nācis no 1950. gada, kad uz soda nometnē ieslodzītās M. Stakles lakatiņa parakstījās viņas likteņa biedrenes.
Vēlāk parakstus Stakle izšuva krāsainiem diegiem, kas izvilkti no dažādiem drēbju gabaliem. Lakatiņš ir īpašs eksponāts, viens no pirmajiem muzejā. To 1993., tātad Okupācijas muzeja dibināšanas, gadā dāvinājusi M. Stakles meita Hilda.
Okupācijas muzeju telpu pabeigšana jūlijā gan vēl nenozīmēšot, ka tajā uzreiz atvērsies muzejs. Vēl jāizkārto jaunā ekspozīcija.
“Muzeja, jaunās ekspozīcijas atvēršana apmeklētājiem būs vēl viens pasākums, bet tas notiks rudenī,” skaidro S. Vība.
