“Salieku muzeja eksponātus mašīnā un braucam uz mežu!” Meža muzeja saimniece atradusi asprātīgu izeju šodienas apstākļos 4
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Žīguru privātajā Meža muzejā var iepazīties ar mežsargu darbarīkiem, dzīvnieku izbāžņiem, ādām un ragiem, kurus vairāk nekā 20 gadu vākusi un izstādījusi pati muzeja saimniece.
Anna Āze nozares ļaudīm ir labi zināma kā ļoti daudzpusīga personība – mežkope, AS “Latvijas valsts meži ” (LVM) struktūras “Sēklas un stādi” Latgales sēklkopības iecirkņa sēklu plantāciju pārzine, grāmatu autore, kā arī Meža muzeja dibinātāja, vadītāja un gide. Par mūža darbu Latvijas meža nozarē un nozīmīgo veikumu sabiedrības izglītošanā šogad viņa saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeni.
Sākums – atmiņu pierakstos
Žīguri, kas atrodas Viļakas novada augšgalā līdzās Krievijas robežai, ir viens no diviem īpašajiem Latvijas mežsaimnieku ciemiem (otrs ir Smiltenes novada Launkalnes pagasta Spilvas ciems, kur atrodas Smiltenes mežrūpniecības saimniecība, LVM un Valsts meža dienesta iestādes, vairāki kokapstrādes uzņēmumi un Silvas dendroloģiskais parks).
Žīguru pagasts ir mežainākais novadā – 86% no tā teritorijas aizņem meži. Anna Āze Žīguros pavadījusi teju visus 40 darba gadus, un saprotams, ka 1988. gada nogalē, kad vecie mežsargi dibināja Meža vēsturnieku kopu, tieši viņu lūdza pārstāvēt novadu.
“Vispirms bija meža darbinieku atmiņas. Mums, meža vēsturniekiem, tālajā 1988. gadā teica, ka pats svarīgākais ir uzklausīt un pierakstīt meža darbinieku atmiņas. Man laimējās – bija mežkopji, kuri piedāvāja savas jau sen uzrakstītās. Ja darba rīkus, fotogrāfijas, grāmatas, formas tērpus, godalgas, meža dzīvnieku trofejas var nopirkt vai saņemt kā dāvinājumu arī pēc tam, kad šo mantu īpašnieks būs tai saulē, tad atmiņas viņš paņems sev līdzi,” teic Anna.
Viņa stāsta, ka savu meža dārgumu kolekciju sākusi veidot jau pirms vairāk nekā 20 gadiem.
Pa šo laiku pierakstīti vairāk nekā 150 veco mežinieku stāsti, par mežsargu dzīvi un darbu vēsta gan seni, gan mūsdienīgi darbarīki, formastērpi, telefoni un rācijas, zīmotnes. Savukārt fotogrāfijās apzināta Žīguru mežsaimniecības un 2001. gadā likvidētās Katlešu stādu audzētavas vēsture. Sākumā eksponāti krāti mājās, bet, kad tur aptrūcis vietas, nobrieda lēmums par pastāvīgas ekspozīcijas veidošanu. Sākumā – Katlešu vecajā mežsargmājā, bet, kad arī tur kļuva par šauru, – Žīguru bērnudārza telpās.
“Pirmajā telpā ir fotogrāfijas, grāmatas, dokumenti, mežsargu darba rīki un, protams, atmiņu pieraksti. Otrajā esmu mēģinājusi mežu ienest telpās. Unikālākais eksemplārs šeit ir apkārtnes mežos atrastais uzziedējušais priedes stumbra žuburs, jo, pēc zinātnieku pētījuma, tādi brīnumi notiekot reizi tūkstoš gados.
Trešajā telpā – meža strādnieku darba rīki, dokumenti, fotogrāfijas. Bet ceturtā atvēlēta medībām – te ir dokumenti, fotogrāfijas, meža dzīvnieku ādas, galvaskausi, ragi. Nākotnes plānos ietilpst jaunas planšetes par meža atjaunošanu, kopšanu, zāģēšanu un izvešanu. Tā kā mežā strādāju jau 43 gadus, tad visādus meža dzīves notikumus varu stāstīt jo daudz,” tā Anna.
Mežs ārstē
Annai ir arī padomi, kā tikt galā ar dažādām kaitēm, talkā ņemot dabas spēku.
“Kovids baidās no visa, kas ass un zaļš, tādēļ ļoti labi profilaksei pakošļāt priedes skujas,” viņa nosmej, bet tūlīt arī izstāsta simtgadīgu recepti, ar ko viņas vecmāmiņa ārstējusi plaušu vainas un garo klepu gan lieliem, gan maziem.
“Tātad ņem glāzi piena, ieber dažus priedes pumpurus, liek trauku ūdens peldē un vāra 10 minūtes. Atdzesē, pieliek karoti medus un dzer. Vai arī ņem Islandes ķērpi – vienu tējkaroti uz glāzi ūdens, pavāra 10 minūtes, lai pazūd rūgtums, un tad siltu dzer.”
Izeja atrodama vienmēr
Taujāta, kā sokas šajos laikos, kad ik pa brīdim muzeja durvis jāslēdz ciet, Anna teic, ka apmeklētāju netrūkstot.
“Brauc, un kā vēl! Pa šo gadu apmeklētāju ir divreiz vairāk nekā iepriekšējā gadā, tātad cilvēki arvien vairāk izrāda interesi par dabu,” tā saimniece. Turklāt atrasta asprātīga izeja arī šodienas apstākļos, kad muzeja durvis kārtējo reizi slēgtas līdz pat novembra vidum.
“Tātad – ja jau telpās nedrīkst, tad ir arī tāds variants – salieku muzeja eksponātus mašīnā, braucam uz mežu, un tur tad stāstu. Sanāk tāds kā muzejs mežā! Ja darbs mežā jau rit no 1978. gada, tad stāstīt var ilgi un dikti. Ja lūdz, atbalstu arī citu rīkotus pasākumus, piemēram, “Skrējiens apkārt Latvijai”, “Meža dienas Viļakā 2020″ un, protams, Meža svētkus tepat Žīguros.”
