Ministrs aiziet, problēma paliek? 0
Pagājušonedēļ diezgan pēkšņi no tieslietu ministra amata atkāpās Nacionālās apvienības deleģētais politiķis G. Bērziņš. Ministru prezidents savas valdības locekļa lūgumu (? – V. K.) apmierināja. It kā bijušas Dombrovska kunga valdībām piemītošās komunikācijas grūtības.
Ar laiku droši vien atklāsies, kas un kā starp kungiem īsti noticis, bet, kā jau pierasts, pēc notikušā izplatījās dažnedažādas ziņas. Manuprāt, skaidrs ir vienīgi tas, ka ministra atkāpšanās ir saistīta ar ebreju īpašumu atdošanas procedūrām – sarakstu sastādīšanu, saskaņošanu, lēmumu pieņemšanu u. c. Tie pēc satura bijuši un ir politiski jautājumi, bet pirms ASV ārpolitikas vadītājas H. Klintones ierašanās oficiālā apmeklējumā tie jautājumi kļūst vēl politiskāki. Gan ārējo valsts attiecību, gan iekšējo attiecību lietas.
Nav saprotams, vismaz šī raksta autoram, kādu pienesumu Nacionālās apvienības un, vēl vairāk, pašu nacionālo spēku interesēm devusi tieslietu ministra demisija. Turklāt ministra G. Bērziņa atkāpšanās neilgā laika nogrieznī pēc kultūras ministres pārdzīvotajiem samezglojumiem liecina par nacionālo spēku lomu valstī.
Skaidrs, ka kāda politiska spēka, partijas vai apvienības deleģēta valdības locekļa atkāpšanās no amata ir ļoti nopietns solis, un valstu vēsturē tas parasti ir signalizējis par nopietnām pretrunām. Patlaban vai vismaz līdz šim laikam šādu pretrunu klātbūtne nebija manāma.
Ja Nacionālajai apvienībai piederošais tieslietu ministrs būtu iesniedzis likumprojektus par pasākumiem, kas veicami pēc drošības iestāžu pārskatiem, un tiktu noraidīts – tad jā, tad Bērziņa kunga atbilde atkāpjoties būtu loģiska un politiski pamatota. Vismaz tiem pilsoņiem, kas par stāvokli valstī ir nobažījušies un seko nacionālo politiķu kustībām.
