Tukumnieks no Kubas 49
Toties man Tukumā izdevās jauki parunāties ar cilvēku, kas visvairāk izskatās pēc ienācēja – tumšādaino kubieti Joanu, kurš apprecējies ar Kandavā dzimušo Irinu. Jau četrus gadus dzīvo Tukumā. Abi Tukumā vada nelielu valodu skolu, bet Rīgā – deju skolu. Joans uzreiz gan teic, ka viņš nav bēglis: Kubā viņam bijis labs darbs un dzīve, bet Latvijā ieprecējies un dzīvo legāli, ir Kubas pilsonis. Vīrietis smaidot stāsta, ka apzinās: šeit izskatās atšķirīgs no citiem, nedaudz pēc nigger (nēģera), kas, starp citu, Kubā neskaitoties slikts apzīmējums, bet līdz šim tas viņam nav radījis problēmu. Cilvēciski viņš saprot, ka uz viņu atskatās vai speciāli skatās.
“Negribu celt paniku. Nedomāju, ka tukumnieki kādreiz varētu vērsties pret tiem, kas izskatās citādi, vai pret bēgļiem, kas te kādreiz var parādīties. Par Rīgu gan tik droši neteiktu. Protams, daudz kas atkarīgs no pašu iebraucēju uzvedības. Es, piemēram, cenšos būt uzmanīgs, piedomāju vairāk nekā Kubā, ko daru un saku. Uz parastiem krogiem neeju: skaidrs, ka domstarpību gadījumā uzreiz norādīs uz manu ādas krāsu. Par bēgļiem arābiem man grūti ko teikt, jo nevienu nepazīstu. Starp viņiem ir gan labi, gan slikti ļaudis. Gribētos ticēt, ka vairāk ir labu,” cerīgs ir Joans.
Irinai tēvs ir latvietis, māte – krieviete, bet ar to nekad Latvijā nav bijušas problēmas, ja nu vienīgi kādreiz ielu sarunās gadījies dzirdēt nepamatotu krievu aprunāšanu: “Dzīvojot Tukumā, es nejūtu, ka tāpēc, ka mana mamma ir krieviete, vīrs – kubietis, bet skolas administratore – čigāniete, pret mums būtu citāda attieksme.”
