Cīņa ar sevi, par sevi 1
Apvienības “Apeirons” valdes priekšsēdētājs Ivars Balodis minēja, ka atrast darbu daudz grūtāk ir tieši cilvēkiem ar redzes problēmām. Taču Elfs Barkāns ne vien strādā pats, bet arī nodarbina vēl septiņus cilvēkus ar invaliditāti: “Sākotnēji biju grāmatveža palīgs, tad kļuvu par vairāku biedrību un uzņēmumu vadītāju. Nevaru neko sliktu teikt par kolēģiem vai darba vidi – cilvēki ir saprotoši, attieksme ir tāda pati kā pret citiem. Protams, ir atsevišķi neiepriecinoši gadījumi, un stereotipi pastāv vēl šodien, bet kopumā, pēc manas pieredzes, integrācijas process pēdējos desmit gados ir bijis visnotaļ veiksmīgs.” Elfs uzskata, ka galvenā problēma ir pārlieku lielā žēlošana: “Diemžēl jāatzīst, ka bieži esmu saskāries ar problēmām, kuras rada tieši tuvinieki. Gadās, ka man zvana darbinieka vecāki un stāsta, ka viņu bērns ir jāžēlo, ka nedrīkst viņu pārmērīgi apgrūtināt, bet nereti tas neatbilst patiesībai, jo šis cilvēks patiesībā ļoti vēlas strādāt, taču nespēj to darīt apkārtējo pārspīlēto rūpju dēļ. Daudz runā par sabiedrības ieguldījumu šādu cilvēku integrācijā, bet, manuprāt, pārāk maz apspriesta tieši tuvinieku loma un pārlieko rūpju negatīvā ietekme.” Elfs uzskata, ka tas daudzos gadījumos ir iemesls, kādēļ cilvēks ar īpašām vajadzībām nevar atrast sev piemērotu darbavietu: “Bieži cilvēkiem ar īpašām vajadzībām tiek laupīta dzīves pieredze un spēja iekļauties ikdienā. Tāpēc pat tad, ja cilvēks ļoti vēlas strādāt, viņu vienkārši nepieņem darbā. No laba speciālista neviens neatteiksies, tomēr ne visi vēlēsies nodarboties ar papildu apmācīšanu. Es savus darbiniekus vispirms apmācu, tas ir svarīgi, lai viņi iejustos darba vidē, izprastu uzdevumus, taču vēlāk gan es sagaidu to pašu, ko no jebkura cilvēka. Es teiktu, ka no darba vietas prasīt ko vairāk par tās pielāgošanu darbinieka fiziskajām nepieciešamībām būtu nesakarīgi.”
Andra Pommera stāsts savukārt ir pavisam citāds, un tas pierāda attieksmes kontrastu mūsu sabiedrībā. Andris ratiņkrēslā nonāca pēc avārijas 2004. gadā, un kopš tā laika darba meklējumi nav bijuši sekmīgi. Andris uzskata, ka pie viņa likteņa ratiņkrēslā vainojami mediķi – likuši puisim pašam mērot ceļu līdz ātrās palīdzības mašīnai, uzskatot, ka viņam nekas nekaiš, un, kā Andris cēlis kāju, lai kāptu iekšā – radās muguras smadzeņu šķērsbojājums: “Darbu intensīvi meklēju, kopš esmu ratiņkrēslā. Man ir vidējā speciālā izglītība, kā arī papildus apgūtas profesijas. Varu strādāt pie datora, protu dažādus rokdarbus. Latvija nav zeme, kur invalīdiem būtu viegli un ērti dzīvot – reti kur viss ir aprīkots tā, lai varētu normāli piekļūt, un vismaz mana pieredze rāda, ka invalīdam darbu atrast ir neiespējami.”
Iespēju ir pelnījis katrs
Cilvēki mēdz baidīties no nezināmā, to uzsver arī digitālās mārketinga kompānijas “IT Marketing Solutions” valdes loceklis Aleksandrs Elksniņš – šis uzņēmums joprojām meklē un ir gatavs pieņemt un apmācīt darbam cilvēkus ar īpašām vajadzībām: “Tas nav viegli, jo uzņēmējam savā ziņā ir papildu slogs – pieņemt darbā cilvēku ar invaliditāti. Ir nepieciešams nodrošināt tādu darba vidi, kas konkrētajam cilvēkam būs piemērota.” Šobrīd uzņēmumā strādā tikai viens cilvēks ar īpašām vajadzībām, bet vadība ir atvērta pieņemt arī citus cilvēkus ar invaliditāti: “Tas ir izaicinājums, jo mēs šo darbinieku apmācījām no nulles, viņam nebija iepriekšējas pieredzes un izglītības šajā jomā. Bet šie cilvēki ir daļa no mūsu sabiedrības, viņi ir tādi paši kā mēs, arī viņi grib sevi pierādīt, vēlas strādāt. Apmācībā jāiegulda lielas pūles, bet gandarījums, kad cilvēks ar invaliditāti strādā cītīgi un rāda piemēru citiem darbiniekiem, ir milzīgs. Ir jādod iespēja.” Arī uzņēmumā “Lattelecom” strādā cilvēki ar īpašām vajadzībām – stāsta uzņēmuma personāla vadības direktore Ingrīda Rone, piebilstot, ka darba prasmēm gan jābūt tādām pašām kā jebkuram citam “Lattelecom” darbiniekam: “Darbiniekam jābūt darba specifikai atbilstošām iemaņām, spējai ātri mācīties un pildīt savus pienākumus, cieņai un uzticībai kā pret klientiem, tā kolēģiem, kā arī atbildībai par veicamo.”
Junga analītiķe Ginta Teivāne uzsver, ka joprojām jūtama cilvēku neiecietīgā attieksme pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām: “Par invalīdu nodarbināšanu – protams, uz katru gadījumu jāskatās individuāli: vai skarts cilvēka intelekts, vai ir kustību un cita veida ierobežojumi, taču katrs neatkarīgi no tā, kāds viņš ir, ir pelnījis cieņu un iespēju sevi apliecināt. Diemžēl sabiedrība tam liek šķēršļus. Piemērs ir manas meitas māsīca, kura jau 15 gadus ir ratiņkrēslā – pabeigusi studijas ASV, tagad vēlas darboties Latvijā, bet katru reizi viņai atsaka. Kādā redakcijā pat neļāva pretendēt uz darba vietu, kaut kvalifikācija bija atbilstoša. Neesot liftu, un pa kāpnēm augšā meitene netiek. Šādi atteikumi liek secināt, ka Latvijā invalīdi netiek vērtēti un cienīti kā līdzvērtīgi.” Ginta, tāpat kā Dace Helmane, par subsidētajām darba vietām un papildu finansējumu uzņēmējiem izsakās skarbi: “Nav saprotams, kāpēc būtu jāgaida kāds īpašs finansējums – tas ir vispārcilvēciskas dabas jautājums, ko visā pasaulē saprot līdzīgi: jau projektējot telpas, būvējot mājas, ir jāparedz, piemēram, fiziska pieeja cilvēkiem ar ratiņkrēsliem. Daudz par mūsu sabiedrību pasaka nesenais ieraksts sociālajos tīklos: valsts neko nesamaksā paralimpiskajam šķēpmetējam par medaļu – tas parāda mūsu kopējo attieksmi, ka visi neesam vienlīdzīgi.” Ginta Teivāne aicina kļūt iecietīgākiem, saprotošākiem, atteikties no sabiedrībā pastāvošajiem stereotipiem: “Ja arī sabiedrības attieksme mainās, tas notiek ļoti lēni, jo sistēma mūsu valstī ir stīva un nekustīga. Joprojām esam pārņemti ar stereotipiem par citādību, nepieļaujot, ka ikviens no mums var kļūt par cilvēku ar īpašām vajadzībām. Tas savukārt liecina par mūsu sabiedrības brieduma un empātijas trūkumu.”
