NLO lido pie mums no citām planētām vai paralēlajām pasaulēm? Bet iespējams – tepat no nākotnes Zemes 26
Kārlis Franks, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Patlaban līdztekus pieņēmumam par to, ka tā dēvētie lidojošie šķīvīši pie mums atlido no citām planētām vai paralēlajām pasaulēm, aizvien populārāka kļūst hipotēze par to, ka patiesībā tie nākuši tepat no Zemes, tikai no ļoti tālas nākotnes un, visdrīzāk, vienīgi zinātniski pētnieciskos nolūkos. Katrā ziņā ufoloģijas speciālisti saistībā ar to izsaka virkni ļoti interesantu pieņēmumu.
Fenomens no sērijas “turp un atpakaļ”
Pētnieki savulaik jau secinājuši, ka ir iespējama NLO pārvietošanās ne tikai telpā, bet arī laikā. Par to liecina pietiekami liels daudzums dažādu ufoloģisko hroniku. Viens no savdabīgākajiem ir tā dēvētais NLO saplūšanas fenomens. Proti, tas ir tad, kad novērotāju acu priekšā pēkšņi uzrodas divi viens otram pārsteidzoši līdzīgi NLO, sāk satuvināties un, visbeidzot, saplūst kopā vienā veselumā, un parasti tad arī pazūd skatienam.
Šādi precedenti patiešām zināmi jau kopš senatnes. Piemēram, savdabīgais fenomens ar divu NLO saplūšanu vienā veselumā fiksēts gan 1167. gadā virs Anglijas, gan 1699. gadā virs Francijas, gan tostarp arī Japānā 989. un 1423. gadā un daudzviet citur – lai arī ne gluži vienmēr un visos gadījumos attiecīgi notikumu apraksti bijuši pat kaut vai aptuveni saprotami attiecīgā laikmeta cilvēkiem. Un šis fenomens joprojām tā arī palicis pilnībā neizprasts. Par vienu no iespējami loģiskākajiem skaidrojumiem pētnieki minējuši iespēju, ka šajos un arī nereti mūsdienās novērotajos līdzīgajos gadījumos pamatā tomēr bijis tikai viens NLO, taču aculiecinieki to novērojuši divreiz: kad tas devies virzienā uz nākotni, proti, kā viss patlaban pasaulē, un tad, kad tas lidojis atpakaļvirzienā – uz pagātni.
Līdz ar to tas, ko aculiecinieki novērtējuši kā divu faktiski identisku NLO saplūšanu vienotā veselumā, patiesībā vērtējams kā savdabīgā “hrono–NLO” virziena maiņas moments laikā. Proti, citplanētiešu kuģis lidojis no pagātnes virzienā uz nākotni, tad kaut kādu iemeslu dēļ “pārdomājis” un devies atpakaļ ceļā uz pagātni. Un šis vai kāds līdzīgs iemesls tad arī varētu izraisīt acij redzamo “NLO saplūšanu”. Tostarp var iedomāties arī pretējo scenāriju: NLO lido no nākotnes virzienā uz pagātni, pietuvojas mūsu laikam un tad kādā brīdī tomēr pagriežas atpakaļ. Novērotājiem uz Zemes tas viss izvēršas fantastiskā ainā no sērijas “divi NLO, līdzīgi viens otram gluži kā ūdens lāses, materializējas un izlido no viena un tā paša telpas punkta”.
Speciālistu aprindās labi pazīstami ir krievu profesora Nikolaja Kozireva eksperimenti, kuros viņš mērīja no spožajām zvaigznēm pienākošā starojuma ātrumu. Kādā brīdī viņš pieminējis arī iepriekš aprakstīto savdabīgo fenomenu. Kozirevs noregulēja teleskopu uz kādu zvaigzni – visbiežāk, uz tādu, kas atrodas astoņu gaismas gadu attālumā no zvaigznes Sīriuss, un tā fokusā atradās starojuma reģistrators. Paradoksāli, taču sensors fiksēja starojumu, kas pienāk vienlaikus uzreiz no trim telpas punktiem. Ko tas varētu nozīmēt, proti, no kurienes nākusi šī gaisma? Pirmkārt, no tā punkta, kur mēs attiecīgo zvaigzni redzam patlaban un kur tā atradās pirms astoņiem gadiem – šie starojumi pienākuši ar gaismas ātrumu. Otrkārt, no turienes, kur patlaban atrodas Sīriuss, tāda starojuma pienākšanas ātrums ir vai nu ārkārtīgi liels, vai vienkārši acumirklīgs. Un, treškārt, no punkta, kur zvaigzne atradīsies pēc astoņiem gaismas gadiem. Šo paradoksālo rezultātu varot izskaidrot, tikai pieņemot to, ka trešais starojuma paveids nācis no zvaigžņu sistēmas, kas atrodas… nākotnē. Respektīvi, signāla kustība notikusi pret parasto laika plūdumu.
Līdz ar to var tikai izteikt cerību, ka kaut kad nākotnē mūsu tālīnie senči ne tikai būs pilnvērtīgi izpētījuši šo starojumu iedabu, bet arī iemācījušies parādību kā tādu izmantot savās tehnoloģiskajās interesēs. Un tādā gadījumā šādi savdabīgie hronolidojumi absolūti vienādi viegli būs īstenojami gan pagātnē, gan nākotnē, vienlaikus veicot gigantiskus lēcienus telpā.
Šī absolūti necienīgā mūsu tagadne
Vēl viens krievu ufoloģijas speciālists fantastikas rakstnieks Mihails Ahmanovs savulaik arī NLO apkalpes pielīdzinājis atnācējiem no nākotnes, taču viņš galvenokārt balstījies, ja tā var formulēt, sociālajos uzstādījumos. Proti, viņš nākotnes cilvēci redz pilnvērtīgu ne tikai tehniskajā, bet arī sociālajā aspektā. Ahmanovs paudis pārliecību, ka mūsu tālīnie pēcteči būs pilnībā izskauduši karus, netaisnību un ka atbilstoši savdabīgām humānisma jūtām pret sievieti bērnus iznēsās mēģenēs, un pat metabolisma procesi cilvēkiem būs kļuvuši maksimāli pilnveidoti. Savā grāmatā “Ieskaties – atnācēji ir līdzās!” viņš savu pārliecību formulējis visnotaļ emocionāli.
Ahmanovs uzskata, ka tālā nākotnē ļaudis pret mūsu civilizāciju izturēsies burtiski ar pretīgumu, kas variēs tikai divās gradācijās – no spēcīga līdz ļoti spēcīgam. Mēs viņiem būsim kanibāli, miesas rijēji, un nevis vienkārši tādi, kas pret dabu īsteno vardarbību, bet vārda vistiešākajā nozīmē aprij to pa gabaliņam. Mēs esam necilvēki, kas padarījuši likumīgu sievietes verdzību, pakļaujot viņu mocībām un dzīvības riskam tikai dzimtas turpināšanas nolūkā. Mēs esam nelieši, kas nomoka bērnus. Mēs esam nežēlīgi izvirtuļi un slepkavas, asiņaini maniaki, kas cits citu iznīcina bezgalīgos karos. Turklāt vēl mēs ļoti nelāgi ožam, mūsu defekācijas akts ir pretīgs, savukārt seksuālās tradīcijas spēj izraisīt tikai bezgalīgu nelabumu. Mēs esam tādi, kas pelnījuši skarbo tiesu savu tālīno pēcteču izpildījumā. Taču šie tālīnie mūsu pēcteči tomēr ir cēlušies no mums, un no šīs asinsradniecības ar derdzīgajiem un asinskārajiem morlokiem viņi nevar novērsties. Iespējams, vēl bez pretīguma viņi izjutīs arī žēlumu un kaunu, proti, kaunu par savu nelāgo pagātni un žēlumu pret saviem nesaprātīgajiem senčiem…
Un varbūt tieši tāpēc “hronoauti” jeb NLO no nākotnes vienmēr centīsies izvairīties no tiešiem kontaktiem ar tagadējiem cilvēkiem, nemaz nerunājot par vēl tālākas pagātnes ļaudīm. Un tieši tāda uzvedība aizdomīgā kārtā raksturīga praktiski visām novēroto NLO apkalpēm. Jo tā dēvētie trešās pakāpes kontakti jeb tiešie kontakti ar NLO apkalpes locekļiem tomēr ir salīdzinoši ļoti reti gadījumi.
Tostarp savu skaidrojumu Ahmanovs radis arī sevišķajam NLO aktivitātes pieaugumam 20. gadsimtā. Agrākos laikos cilvēku rīcībā nebija tehnisko līdzekļu, ar kuriem vispār iespējams fiksēt NLO lielos attālumos. Nebija arī ieroču, kas tiem varētu radīt puslīdz nopietnu apdraudējumu. Tuvojoties 20. gadsimta vidusdaļai, uzradās radiolokācijas stacijas, zenītlielgabali, pretgaisa aizsardzības sistēmas aviācija, mazliet vēlāk jau arī klases “zeme–gaiss” un “gaiss–gaiss” raķetes. Tas viss katrā ziņā radījis nepieciešamību atbildes operācijas nolūkā efektīvāk maskēties, ieskaitot dezinformāciju un dažādu viltus mērķu izmantošanu.
Tieši tāpēc sāka darboties un izplatīties mēreni lētie un salkanie NLO ar mākslīgiem “zaļajiem cilvēciņiem”, kurus vajadzības gadījumā nav žēl pazaudēt. Tieši tādi “lidojošie šķīvīši” avarēja ASV netālu no Rozvelas, Mohaves tuksnesī un vēl daudzās citās vietās. Un pēc tā vairāk vai mazāk naivi ļaudis priecājās par to, ka savā rīcībā ieguvuši it kā īstu citplanētiešu ķermeņus, savukārt brašie “hronoauti” no nākotnes, slēpjoties aiz šā butaforiju aizslietņa, vienkārši turpināja neuzkrītoši veikt savus pētījumus, kam, visdrīzāk, ir tikai un vienīgi zinātniskas izpētes raksturs. Un laikam jau vēl lielāku miglu cilvēcei viņi uzpūta tikai saistībā ar it kā nodibinātajiem telepātiskajiem kontaktiem ar atsevišķiem civilizācijas “labākajiem” pārstāvjiem, vēstot viņiem dažādus vēstījumus un stāstot dažādus stāstus.
Tostarp gan var pieminēt, ka ufoloģijā bieži runā arī par tā dēvēto Montaukas projektu, kas it kā esot īstenots laika posmā no 1943. līdz 1983. gadam ASV pavalsts Ņujorkas militārajā bāzē Montaukā – tas bijis veltīts dažādu laiktelpas ceļu meklējumiem, un daudzi cilvēki vēlāk liecinājuši, ka bijuši to eksperimenta dalībnieku lokā, kuriem nācies pabūt nākotnē…
Savādais cilvēks no nekurienes
Pietiekami savdabīgu pierādījumu atnācējiem no nākotnes piedāvājis franču pētnieks Žaks Beržjē, kurš savā grāmatā “Slepenie laika pavēlnieki” par tādu apliecinājumu uzskata atradumu, ko dēvē par “cilvēku no Boskopas”. Var piebilst, ka Boskopa ir afrikāņu ciemats tagadējās Dienvidāfrikas apgabalā Petšefstrommā. 1913. gadā tur atrada skeletu un galvaskausu, ko nevarēja attiecināt ne uz vienu no zināmajām cilvēku rasēm. Šā “cilvēka no Boskopas” galvaskausā ietilpstošo smadzeņu apjoms atbilst 1600 kubikcentimetriem, kas ievērojami pārsniedz lielākās daļas mūsdienu cilvēku rases pārstāvju parametrus. Un nevienai no zināmajām rasēm nekad nav bijuši tik lieli galvaskausi.
Iespējams, tāda izmēra galvaskauss varētu attīstīties kaut kad nākotnē, un tas tad itin labi salāgojas ar antropoloģijas datiem. Proti, ja “Boskopas rases” agrāk nekad nav bijis, var pieņemt, ka kāds cilvēks, kurš, ceļojot laikā, ieradies no nākotnes, savu nāves brīdi piedzīvojis toreizējā Transvālas Republikā. Jāpiebilst, ka viņa skeletu un galvaskausu atrada 1913. gadā, taču tas viss tur gulējis jau vismaz 25 000 gadu!
Un, pieņemot, ka ceļojumi laikā tomēr pieprasa gigantiski lielus enerģijas krājumus, Beržjē paudis uzskatu, ka šis fenomens neizbēgami atstāj kaut kādas pēdas Visumā. Un par tādām pēdām viņš piedāvājis uzskatīt kvazārus – kosmiskos gaismas avotus, kuru izmēri nepārsniedz mūsu Saules sistēmas izmērus, taču enerģijas ziņā pārspēj pat vairākus desmitus galaktiku. Tieši šajos punktos, kā uzskata franču pētnieks, tad arī savulaik sākušies ceļojumi laikā.
Tiesa, daudzi pētnieki pauduši, ka tieši šajā gadījumā neesot obligāti uzreiz piekrist Beržjē paudumam. Katrā ziņā enerģijas taupīšanas tehnoloģijas mūsu civilizācijai būtībā vēl ir “absolūti tumša bilde”. Par to, cik lielā mērā tās varētu būt attīstījušās pēc vairākām simtgadēm, patlaban pat nemaz nav lāgā iespējams iedomāties. Un tieši tāpat tas ir saistībā ar nākamo paaudžu sasniegumiem materiālu mācībā. Piemēram, tās pašas Rozvelas katastrofas vietā atrastās it kā NLO atlūzas nodemonstrējušas faktiski pārsteidzošu viegluma, lokanības un fenomenālas izturības apvienojumu, par kuru paši amerikāņi savulaik gluži oficiāli pauduši: tas esot bijis materiāls, kuram savdabīgā kārtā piemīt atmiņa… Līdz ar to pilnā mērā var pieņemt, ka tāda tehniska ierīce ir spējīga slīdēt laiktelpas starojumu plūsmās tikpat vieglītēm kā papīra kuģītis pavasara strautos un urgās, un patlabanējai cilvēcei tas pašai vēl nav pa spēkam.
Turklāt tas viss neatceļ klasikas apvienojumu ar šo jauno teoriju. Nav nemaz obligāti censties uzmeklēt atšķirību, kas nodala atnācējus no citām pasaulēm un “hronoautus”. Proti, varētu arī būt tā, ka runa ir par viesiem no citām zvaigžņu sistēmām, kas līdz mums nonākuši, izspraucoties cauri paralēlajām pasaulēm, vienlaikus vēl spējot arī pārvietoties laikā – šurp un turp…
Citplanētieši mīt mūsos pašos
Tostarp virkne pētnieku nākuši klajā ar paziņojumu, ka vispār jau nevajadzētu mēģināt teju vai obligātā kārtā sagaidīt kādu saprātīgu signālu no citplanētiešu civilizācijām tieši no kosmosa dzīlēm nākošu radiosignālu veidā. Iespējams, daudzkārt produktīvāka būtu cilvēkam pašam savas DNS rūpīgāka iepazīšana. Zinātne vēl joprojām tā arī nav spējusi izskaidrot cilvēka ģenētiskā koda īpatnības, labi apzinoties, ka kaut kas tāds diezin vai varēja rasties nejaušā jeb dabiskā ceļā. Turklāt cilvēka DNS piemīt patiešām ļoti sarežģīts iekšējais intelektuālais kods, un tas vienlaikus ir arī unikāls ilgmūžīgs informācijas uzglabātājs. Bet vēl līdztekus visam šo ģenētisko kodu, izrādās, var arī mainīt.
Ņemot vērā šos un vēl daudzus citus faktus, pētnieki izvirzījuši pieņēmumu par to, ka cilvēka DNS radusies kaut kur ārpus Saules sistēmas un uz Zemi nogādāta mākslīgā veidā. Vēl vairāk, šā pieņēmuma paplašinājums pauž, ka DNS vispār ir pilnībā patstāvīgs, dzīvs citplanētiešu izcelsmes organisms un, nokļūstot uz kādas planētas, uz kuras jau ir kaut kādas dzīvības formas, iekļūst šajos organismos un sāk tos pārvaldīt. Cita starpā arī lielākajā daļā seno tautu mitoloģijas vēstīts par to, ka cilvēks radīts ģenētiskā laboratorijā, ieskaitot arī seno jūdu hronikas, kas pat no kristiešu pielūgtās Bībeles joprojām vēstī, ka to izdarījuši atnācēji – elohimi…
Turklāt, ja pieņem, ka cilvēka DNS patiešām ir citplanētiešu organisms, tas pilnā mērā varēja arī atrasties tajos citplanētiešos, kas ļoti tālā senatnē “uztaisīja” cilvēkus. Līdz ar to cilvēka prātam jau pamazām kļūst sarežģīti kaut vai tikai spēt iedomāties to, cik daudz ģenētisko radinieku eksistē Visumā.
Kā iespējamu pamatojumu šai teorijai mēdz piedāvāt gadījumu saistībā ar 1977. gadā notikušo cilvēces radiovēstījuma uz zvaigznēm nosūtīšanu, kur līdzās cita veida informācijai bija arī cilvēka DNS apraksts. Un interesantākais saistībā ar to šķiet tas, ka 2001. gadā Anglijas laukos atstāto dīvaino labības stiebru nospiedumrakstu atšifrēšanā varēja izlasīt atbildi šim vēstījumam! Proti, visa cita starpā tur bija arī šo atbildi nosūtījušās būtnes portrets, kas izskatījās atbilstoši klasiskajam jeb tā dēvētajam pelēkajam citplanētietim, kā arī tā DNS attēlojums, kas izrādījās praktiski identisks cilvēka DNS…
Visu šo faktu izgaismojumā varētu kļūt skaidrs, ka nolūkā pētīt informāciju par kosmiskajām civilizācijām cilvēcei nevajadzētu cerēt tikai un vienīgi uz kārtējo NLO avāriju, bet gan iespēt pilnībā atšifrēt pašā cilvēkā DNS iekodēto informāciju. Iespējams, tajā, gluži kā datora cietnī, joprojām glabājas visu to neskaitāmo saprātīgo civilizāciju apraksts, kam jau sen pirms mums bijusi tā pati DNS.
