Pēteris Apinis: Šodien Antālijā sākas klimata konference COP31
0
Šodien (2026. gada 9. novembrī) Turcijā, Antālijā sākas Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) 31. Pušu konference un šī konference ilgs līdz 20. novembrim. Jēdziens “Pušu konference” un COP ir diezgan neveiksmīgs tulkojums un saīsinājums no vārdiem „Conference of the Parties”, bet pati konference kopš 1992. gada ir UNFCCC augstākā lēmējinstitūcija. COP ir pasaules vadošā daudzpusējā platforma globālajai klimata pārvaldībai – tieši šeit notiek sarunas par klimata mērķiem, tiek nostiprinātas saistības un veicināta kolektīva rīcība.
Šo rindu autoram ir bijusi iespēja Latvijas Saeimas vārdā parakstīties zem Kioto protokola pie ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām 1997. gada 11. decembrī Japānā, Kioto, pie kam sēžot pie galda tieši starp ASV viceprezidentu Albertu Ārnoldu “Elu” Goru jaunāko (kurš 2007. gadā kopā ar Klimata pārmaiņu starvaldību padomi saņēma Nobela Miera prēmiju) un krievu kosmonautu Vitāliju Sevastjanovu, kurš tajā laikā bija Krievijas valsts domes priekšsēdētāja vietnieks. Tiesa gan Kioto protokols kā globāli saistošs dokuments oficiāli stājās spēkā vēlāk – 2005. gada 16. februārī, kad tika izpildīti visi sarežģītie ratifikācijas nosacījumi. Kioto konvencija bija nozīmīgākā starptautiskā vienošanās, kas noteica juridiski saistošus siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķus attīstītajām valstīm. Vēlāk man Pasaules Ārstu asociācijas delegācijas sastāvā iznāca piedalīties arī Parīzes klimata nolīguma izstrādē un saskaņošanā 2015. gada decembrī. Tā nu trīsdesmit gadus mēdzu sekot līdzi COP konferencēm, tiesa – pēdējos desmit gadus to daru no Greenpeace pozīcijām.
Bet atgriezīsimies pie Antālijas konferences. COP pārskata dalībvalstu iesniegtos nacionālos ziņojumus par siltumnīcefekta gāzu mazināšanu. Pamatojoties uz iesniegtajām atskaitēm un saņemto informāciju, COP vērtē valstu veikto pasākumu ietekmi, progresu konvencijas galvenā mērķa sasniegšanā un nepieciešamību stiprināt klimata mērķus un to īstenošanu. Ar šo strukturēto pārskatīšanas procesu COP nodrošina pārredzamību, atbildību un sadarbību starp valstīm.
Turcijā COP31 mērķis ir veicināt dialogu, stiprināt konsensu un paātrināt klimata mērķu īstenošanu. Turcijas COP31 prezidentūra ar prezidenta rīkojumu ir uzticēta Turcijas vides, urbanizācijas un klimata pārmaiņu ministram Muratam Kurumam, bet pašas sarunas vada Austrālija. COP31 trīs galvenie virzieni ir emisiju mēķi un īstenošana, finansējums, kā arī adaptācija un noturība. Toties sarunu prioritātes būs četras – valstu nacionālo klimata saistību pastiprināšana un reāli darbību grafiki, bezatkritumu (Zero Waste) un aprites ekonomikas integrācija globālajā dienaskārtībā, klimata finansējums un atbalsts jaunattīstības valstīm, kā arī pārtikas drošība un ekosistēmu noturība. Šajā pēdējā punktā es gribu norādīt uz ūdens resursu saglabāšanu. COP31 noslēgumā nav paredzēts parakstīt jaunu, juridiski saistošu globālu līgumu vai vēsturisku pamatlīgumu.
Atbilstoši ANO klimata samitu tradīcijām un COP31 oficiālajai programmai Antālijā, Pasaules līderu samits (World Leaders Climate Action Summit) norisinās konferences pirmajās dienās – valstu vadītāju paziņojumi un augstākā līmeņa sesijas šogad notiek 11. un 12. novembrī. Šajās dienās valstu prezidenti, premjerministri un augstākās amatpersonas ierodas sanāksmes vietā, lai sniegtu savas nacionālās deklarācijas un piedalītos stratēģiskajās paneļdiskusijās. Šķiet, ka Edgars Rinkēvičs Antālijas konferencē šogad nepiedalīsies, un diemžēl nepiedalīsies arī Latvijas klimata un enerģētikas ministrs Jānis Vitenbergs, šo skumjo vēsti viņš man apliecināja pats.
Tiesa, Antālijas konferencē nepiedalīsies arī Donalds Tramps un Vladimirs Putins. Donalds Tramps nav pat sniedzis īpašus vai atsevišķus paziņojumus par COP31 konferenci Antālijā (šķiet – ir sadudzis pēc vēlēšanām, jo citādi taču nebūtu laidis garām iespēju kādu globālu organizāciju bargi kritizēt), taču viņa administrācijas nostāja ir, ka ASV valdībai šogad nav oficiālas valsts delegācijas vai augstākā līmeņa klātbūtnes ANO klimata samitā. Tas saskan ar Trampa administrācijas tradicionāli skeptisko attieksmi pret globālajiem klimata līgumiem un ANO konferencēm (līdzīgi kā tas bija viņa pirmajā prezidentūras termiņā arī attiecībā uz Parīzes klimata nolīgumu). Tajā pašā laikā ASV demokrāti, pavalstu vai nevalstisko organizāciju pārstāvji devušies uz Antāliju neatkarīgi. ASV turpina tehniski iesaistīties ANO sarunu procesā.
Krievija piedalās COP31 konferencē Antālijā, jo ir ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām dalībvalsts un uztur formālo pārstāvību ANO sarunu procesos.
Krievijas delegāciju šāda mēroga starptautiskajos klimata samitos tradicionāli vada speciālais prezidenta pārstāvis klimata jautājumos vai augsta ranga amatpersona no Vides aizsardzības un dabas resursu ministrijas. Pēdējos gados Krievijas delegācijas dalība un nostāja šādos pasākumos galvenokārt koncentrējas uz tehniskajām sarunām (piemēram, oglekļa tirgus noteikumiem un ziņošanas procedūrām), vienlaikus saglabājot piesardzīgu attieksmi pret jebkādiem globāliem lēmumiem, kas varētu ierobežot tās energoresursu eksporta intereses.
Organizācija Greenpeace COP31 klimata konferencē Antālijā ir izvirzījusi vairākas asas prioritātes un prasības, uzsverot, ka pasaulei draud bīstama globālās temperatūras paaugstināšanās pāri kritiskajai 1,5 °C robežai.
Greenpeace pozīcija COP31 ir vērsta uz to, lai nepieļautu politisko liekulību un tukšus solījumus brīdī, kad klimata pārmaiņu sekas un ledāju kušana kļūst arvien katastrofālākas, pieprasot tūlītējas un strukturālas pārmaiņas enerģētikā. Galvenie Greenpeace uzstādījumi un prasības valdībām šajā samitā ir steidzama atteikšanās no fosilā kurināmā, klimata finansējuma taisnīga sadale, kā arī cīņa pret maldināšanu un zaļmaldināšanu. Organizācija uzstāj, ka šai konferencei jākļūst par reālu darbu un ieviešanas konferenci. Tas nozīmē ne tikai vispārīgus solījumus, bet gan juridiski saistošu, pārvaldītu, finansētu un steidzamu fosilā kurināmā (ogļu, naftas un gāzes) ieguves un izmantošanas izbeigšanu, jo tieši resursu ieguve virza pasauli pretim 1,5 °C sliekšņa pārsniegšanai. Greenpeace pieprasa lielāku caurskatāmību un atbildību no valstīm un korporācijām, iebilstot pret viltus risinājumiem (piemēram, nepamatotu paļaušanos uz emisiju kompensācijas mehānismiem, kas reāli nesamazina piesārņojumu).
ANO klimata konferencēs (tostarp COP31 Antālijā) jautājums par fosilā kurināmā (ogļu, naftas un dabasgāzes) ierobežošanu vai pakāpenisku izskaušanu tradicionāli saskaras ar pretestības grupām un valstīm, kuru ekonomika, politiskā stabilitāte vai enerģētiskā drošība ir cieši saistīta ar šo resursu ieguvi un eksportu. Galvenie pretinieki un bremzējošie spēki šāda veida saistošiem ierobežojumiem parasti ir Persijas līča valstis un OPEK dalībvalstis, kuru budžets un globālā ietekme balstās uz ogļūdeņražu eksportu. Ļoti strikti pret nopietniem dokumentiem klimata kontrolē parasti iebilst valstis ar iekšējo atkarību no oglēm. Interesanti, ka COP31 rīkotājvalsts Turcija ir ļoti atkarīga no oglēm un gāzes projektiem, jo valstij ir jālīdzsvaro klimata mērķi ar energoapgādes drošību. Trešā klimata kontroles bremzētāju grupa ir lielie fosilā kurināmā eksportētāji. Piemēram, Austrālija, kas COP31 ietvaros vada sarunas, vienlaikus ir viena no lielākajām ogļu un sašķidrinātās dabasgāzes eksportētājvalstīm pasaulē. Tas rada pastāvīgu iekšējo un ārējo pretrunu – lai gan valdība formāli piedalās klimata mērķu sasniegšanā, tās iekšpolitika un ekonomika ir cieši ieinteresēta turpināt ieguvi un eksportu, kas padara tās par piesardzīgiem pretiniekiem jebkādām radikālām un straujām fosilā kurināmā aizlieguma prasībām.
ANO klimata samitos lēmumu pieņemšanai ir nepieciešams konsensuss (gandrīz visu dalībvalstu vienprātība), kas nozīmē, ka pat neliela grupa ekonomiski ietekmīgu fosilā kurināmā ražotāju spēj efektīvi bloķēt vai mīkstināt jebkādus saistošus lēmumus par ogļu, naftas un gāzes ieguves mazināšanu.
Īsumā – kāda ir Latvijas pozīcija Antālijas COP31 konferencē? ANO klimata sarunās Latvija parasti nerunā atsevišķi no pārējās pasaules – tās viedoklis ietilpst Eiropas Savienības delegācijas viedoklī. Pirms katra COP samita ES dalībvalstis kopīgi saskaņo vienotu mandātu un sarunu nostāju (to lemj ES Vides ministru padome). Tas nozīmē, ka Latvijas oficiālie uzstādījumi sakrīt ar ES kopējiem mērķiem – atbalstīt stingru Parīzes klimata nolīguma ievērošanu, globālo centienu noturēšanu 1,5^∘ “C” robežās un pāreju uz atjaunojamiem energoresursiem.
Latvijas nacionālā politika, uz kuru balstās delegācijas rīcība un uzstādījumi, tiek publiskota Klimata un enerģētikas ministrijas dokumentos. Tie ietver Latvijas apņemšanos mazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas līdz 2030. un 2050. gadam, veicināt energoefektivitāti, attīstīt atjaunojamo enerģiju (piemēram, vēja un saules parkus) un palielināt mežu oglekļa piesaistes kapacitāti.
Parasti pirms došanās ceļā uz COP konferencēm ministrija vai valdība informē Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisiju par Latvijas galvenajām interesēm. Šķiet, ka 15. Saeimas deputāti Ilgtspējīgas attīstības komisiju vēl nav izveidojuši un paliks neziņā par COP31 gaitu un lēmumiem. Ja viņiem labpatiktos Greenpeace viedoklis (savulaik kopā ar Greenpeace delegāciju esmu gājis no konferences ārā, tad pēc garām diskusijām atgriezies un visādi citādi paudis savu attieksmi), tad varēs palasīt manus ierakstus sociālajos tīklos.
