II 7
Nolūkā efektīvāk īstenot sterilizācijas programmu vācu tiesu paspārnē izveidoja speciālas iestādes – “Pārmantojamās veselības tiesas” (PVT), kurās saplūda ziņojumi no trūcīgo patversmēm, darba biržām, cietumiem, pretalkohola cīņas biedrībām un tamlīdzīgi. Tostarp ziņot varēja arī mediķi, lai gan zināms, ka viņi to darīja nelabprāt. Bet ne jau atbilstoši humānisma principiem vai Hipokrāta zvērestam: viņi vienkārši baidījās par savu darbu – ja izplatīsies runas, ka attiecīgais ārsts savus pacientus mēdz nosūtīt uz sterilizāciju, pie viņa jau drīz neviens nenāks.
Pēc ziņojuma pienākšanas PVT par konkrēto personu iesāka nelielu izmeklēšanu – aptaujāja viņa darba devējus, draugus, tuviniekus, NSDAP vietējās šūniņas funkcionārus. Pati tiesa jau bija tikai formalitāte – nereti 15 minūšu laikā izskatīja trīs, četras lietas. Pirmajos gados uz sterilizāciju notiesātie vēl drīkstēja pārsūdzēt “spriedumu”, aizstāvībai pieaicinot ārstus, taču 1936. gadā impērijas mediķu virsvadītājs Gerhards Vāgners likvidēja ārstu tiesības uzstāties kā “asociālu personu advokātiem”. Turklāt jau tāpat no kopumā vismaz 40 000 apelācijām absolūti neviena nav bijusi apmierināta. Tiem, kuri nokļuva PVT nagos, arī visnotaļ apšaubāmos gadījumos, praktiski vairs nebija nekādu cerību saglabāt spēju laist pasaulē savus pēcnācējus.
Pēc PVT sprieduma pieņemšanas notiesātos policijas pavadībā nekavējoties nogādāja klīnikā. Tos, kuri pamanījās neierasties uz PVT, acumirklī izsludināja meklēšanā visā impērijā. Turklāt tad noķertos vispirms vēl pakļāva tā dēvētajam “sešu nedēļu kursam” slēgtās speciālajās iestādēs, kur veica diagnozes papildu pārbaudes.
Fiksēts, ka tikai aptuveni 10% piespiedu kārtā sterilizēto sieviešu šī iejaukšanās noritējusi bez turpmākiem sarežģījumiem. Turklāt nacisti sterilizēja arī bērnus, kuriem tāda manipulācija ar vēl nenobriedušajiem dzimumorgāniem bija ārkārtīgi riskanta. Nacistu tiesas spriedumus izpildošie ārsti operācijas veica, faktiski neņemot vērā ķermeņa miesas būvi, vecumu, psihisko vai fizioloģisko upura konstitūciju. Turklāt šo vardarbīgo iejaukšanos īpaši bīstamu padarīja vispārējais satricinājums, bailes un tas, ka faktiski nelietoja arī narkozi. Zināms, ka daudzi “pacienti” nomira jau uz operāciju galda. Savukārt daudzi vēlāk beidza dzīvi pašnāvībā, nespējot pārciest šo fizisko un psiholoģisko traumu.
