Dace Terzena: Askētiskais novembris var kļūt par lielisku iespēju saprast – cik liels patriots patiesībā esmu? 5
Dace Terzena, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Šis būs citāds novembris. Bez Nacionālo bruņoto spēku parādes Lāčplēša dienā un Latvijas valsts dzimšanas dienā. Bez salūta Daugavmalā. Bet toties ar godam izgaismotu Brīvības pieminekli, ar beidzot gaiši starojošu Brīvības tēlu pret novembra tumšajām debesīm.
Tas ir svarīgi – izgaismot simbolus, vadzvaigznes, lai šobrīd, kad tik daudzi sastopas ar sērgas laika grūtībām, mēs neizšķīstu un nepazustu katrs savu rūpju un raižu nomāktībā, bet mūs iedvesmotu un spēcinātu mīlestība uz Latviju.
Jo tā vienmēr bijusi un būs nesatricināms pamats zem mūsu kājām, tilts, kas ved pār nemierīgiem un trauksmainiem ūdeņiem, gaismas avots necaurredzamā tumsā.
Taču vēl svarīgāka par ārējiem avotiem ir mūsu spēja un prasme uzturēt un vairot savu iekšējo gaismu un sniegt to tālāk.
Askētiskais novembris, kad būs mazāk publisku notikumu, var kļūt par lielisku iespēju atklātai sarunai ar sevi – cik liels patriots patiesībā esmu?
Kāda bijusi mana praktiskā rīcība, lai to apliecinātu? Cik no sarkanbaltsarkanā ir manos darbos, bet cik – tikai vārdos, kaut nereti dzidrā latviešu valodā plūstošos?
Kāda veikalu ķēde šobrīd aicina iepirkties, izmantojot formulu, ka, raugi, dažkārt pat nemani, kā kļūsti par patriotu, izvēloties Latvijā audzētu un ražotu pārtiku. Jā, tas ir svarīgi, bet, piekritīsiet, ļauj bez pārliekas piepūles tikt pie patriotisma “iztikas minimuma”.
Augstākos spēles līmeņos tik vienkārši tas vairs nav iegūstams. Nu kaut vai, atbildot uz neērtiem jautājumiem: cik godprātīgi esmu piedalījies likumu un lēmumu izstrādē, kuri turpmāk iespaidos un, iespējams, pasliktinās desmitiem un simtiem tūkstošu manu tautiešu dzīvi?
Cik nopietni esmu iedziļinājies, pirms par tiem balsoju “par” vai “pret”? Cik aktīvi esmu izmantojis demokrātijas iespējas, lai novērstu kādu netaisnību vai nepilnību, nevis tikai rūdzis, plosījies un gānījies anonīmos komentāros vai dalījies ar nepārbaudītu informāciju soctīklos? Cik atbildīgi un uz kādiem avotiem balstoties veidoju savu viedokli, un kā to izsaku?
Cik manā subjektīvajā skatījumā patiesība bijusi nošķirta no meliem? Kāda pēc būtības ir bijusi mana izvēle, rīcība, ja to atslāņo no kolektīvās (bez-) atbildības, koalīcijas vai opozīcijas vairoga, vajadzīgajiem kompromisiem, atrunām, ka “nodokļiem nekādi laiki nav labi”, “kādam vienmēr jācieš”, “ir iestājies nogurums”, un vēl, un vēl… Jā, cik daudz “tīra”, “interešu” nesagandēta patriotisma mums katram paliks, ja būs drosme paraudzīties tik nesaudzīgā spogulī?
Novembris ir arī kvēlu valstisku runu laiks. Krīzes kontrastainajā gaismā un izolētībā sabiedrība tās klausīsies dubultvērīgi. Es kā loģiski domājošs cilvēks nesagaidu, ka valdība, parlaments un Valsts prezidents vienmēr rīkosies nekļūdīgi, jo tas nav iespējams.
Bet es sagaidu pastāvīgu un godīgu varas dialogu ar sabiedrību par visiem svarīgajiem un neērtajiem jautājumiem, un ne tikai svētkos.
Ļoti nopriecājos, kad Valsts prezidents Egils Levits beidzot uzrunāja tautu par atbildīgu rīcību pandēmijas laikā. Par prezidenta iesaisti, lai novērstu brāķi autoratlīdzību regulējumā (bet vēl ne tuvu nav novērsts).
Cerams, ka pēc svētku runām būsim liecinieki daudz atklātākam, cieņpilnākam un mērķtiecīgākam varas dialogam ar sabiedrību. Jo varas pozīcijai un lēmumiem īpaši šajā pārbaudījumu laikā jābūt precīzi izgaismotiem – tāpat kā Brīvības tēlam augstu debesīs.
Arī šis atgādinājums Brīvības pieminekļa jaunajā gaismas laukā ir skaidri nolasāms.
