O.Vācieša literāro prēmiju dzejā saņem Amanda Aizpuriete 0
13. novembrī, atzīmējot O. Vācieša 80. gadadienu, Carnikavas novada dome jau vienpadsmito reizi pasniedza Ojāra Vācieša literāro prēmiju dzejā. Šogad par prēmijas laureāti kļuva dzejniece Amanda Aizpuriete par dzejas krājumu „Turp”, ko klajā laidusi izdevniecība „Pētergailis”.
„Šī prēmija man ir liels pārsteigums, jo no konkursā iesniegtajiem 17 dzejoļu krājumiem vismaz desmit ir ļoti labi. Man patiešām nevarēja ienākt prātā, ka prēmija varētu attiekties uz mani,” saka dzejniece Amanda Aizpuriete. Viņa stāsta, ka O.Vācietis viņas dzīvē ir bijis ļoti svarīgs cilvēks.
Kopumā šogad konkursā tika iesniegti 17 dzejoļu krājumi no 16 autoriem, kuru vidū bija arī Leons Briedis, Andra Manfelde, Sergejs Timofejevs, Māris Salējs, Edvīns Raups, Marts Pujāts, Aivars Krūkliņš u.c.
O.Vācieša literāro prēmiju dzejā pasniedz vienu reizi gadā par iepriekšējā literārajā gadā izdotu dzejoļu krājumu. Pretendentus prēmijas saņemšanai var izvirzīt grāmatu apgādi, laikrakstu un žurnālu redakcijas, kā arī kultūras institūcijas, valsts un sabiedriskas organizācijas.
13. novembrī O.Vācieša talanta cienītāji, atzīmējot dzejnieka apaļo jubileju, arī pulcējās Carnikavas kapsētā uz piemiņas brīdi. O.Vācietis, kā pats to vēlējās, ir guldīts Carnikavas novada kapsētā, Siguļos un nu tur atdusas arī viņa dzīvesbiedre – dzejniece un atdzejotāja Ludmila Azarova. Kapsētā tika atklāta arī pieminekļa vizualizācija, ar kuru iepazīstināja pieminekļa idejas autore – arhitekte Inguna Rībena.
Pieminekļa idejas pamatā ir O.Vācieša dzejoļu krājuma „Zibens pareizrakstība” poētika.
Literatūrzinātniece Janīna Kursīte par pieminekļa ieceri raksta: „Akmenī paradoksālā kārtā atspoguļojas dziļākais – Vācietis, rakstīdams par debesu dzīlēm un augstākajām vērtībām, alka pēc zemes vērtībām, Azarova, turēdamās pie mīļās zemes, iemiesoja sevī zvaigžņu vertikāli. Vācieša piemiņas daļa divpiemiņas zīmē arhitektes iemiesota četrstūrveida melnā pamatnē (zemes daļa, dzejas sakņu stabilitātes daļa). Azarovas daļa iemiesota baltā lodē – sievišķajā debesu simbolā. Debesis un zeme ir kopā un dod nojausmu mums par dzejas un dzīves divējādo dievišķo dabu – bez debesīm nav zemes, bez zemes debesis ir tukšas.”
