Ilmārs Stūriška: Kad klusāki panākumi sasummējas lielākās prēmijās 0
Aizejošais gads Latvijas sportu atgriezis ierastajās sliedēs – nav vairs tās izcilības, kas iepriekšējā gadā, kad Mairim Briedim dūres spēks atnesa pasaules čempiona titulu boksā, Aļonai Ostapenko azartiskais teniss sensacionāli ļāva triumfēt Francijas atklātajā čempionātā, Pauls Jonass lika visiem konkurentiem rīt putekļus motokrosa trasēs, aizbraucot līdz pasaules zeltam, bet Kristaps Porziņģis valdīja Ņujorkā un palīdzēja Latvijas izlasei spēlēt izcilu basketbolu Eiropas čempionātā.
Šo gadu kā murgu gan atcerēsies vien smagu traumu guvušais Porziņģis. Nu, arī Ineta Radēviča – sešus gadus vecās analīzēs atrasts dopings, labā slava vējā un atkāpšanās no Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidentes amata. Pārējie iet cīņā un nes Latvijas vārdu pasaulē, bet, piemēram, Jonasa otrā vieta pēc triumfa vairs nešķiet tik salda, Brieža bijušais treneris Sandis Kleins pēc uzvaras paironizē – tas taču nebija bokss. Savukārt, Martina Dukura ceturtā vieta Phjončhanas olimpiskajās spēlēs uztverama kā gada lielākā neveiksme, tituliem bagātajam atlētam paliekot ne tikai bez kārotā zelta, bet vispār bez medaļas.
Nācijas godu tālajā Dienvidkorejā izglāba bobslejisti Oskars Melbārdis un Jānis Strenga (olimpiskā bronza), tāpat priecājāmies par spraunāko hokeja izlasi šajā gadu desmitā, sīvi cīnoties par iekļūšanu pasaules čempionāta pusfinālā. Ir jau vēl bijuši skaļāki un klusāki panākumi, ko skaidri iezīmē tas, ka naudas balvās par izciliem sasniegumiem sportā no valsts budžeta šogad paredzēts izmaksāt pat vairāk nekā agrāk, kad vēl bija vecā kārtība un
rindā pēc prēmijām stāvēja arī paprāvs pulciņš jauniešu un pašdarbnieku, kam sports ir hobija līmenī vai vismaz par kuru augstajiem sasniegumiem zina tikai šaurs attiecīgajā aktivitātē iesaistīto personu loks.
Turklāt salīdzinājumā ar pagājušo gadu naudas balvu apjoms pieaudzis pat trīs reizes (no 0,4 līdz 1,2 miljoniem eiro). Tātad ir kam un par ko pateikties. Izcilnieki piektdien tika sumināti Latvijas Gada balvas sportā pasniegšanas ceremonijā.
Kamēr sportisti lēja sviedrus treniņos un sacensībās, funkcionāri uzkarsēja atmosfēru gaiteņos. Latvijas Futbola federācijā pēc 22 gadu valdīšanas pats atkāpās Guntis Indriksons un pēc azartiskas priekšvēlēšanu cīņas, kurā izpētes materiāls būtu arī tiesībsargājošām iestādēm, par viņa pēcteci kļuva Kaspars Gorkšs. Turklāt tā vien šķiet, ka nākamā vēlēšanu kampaņa jau sākusies. Te tev nu bija skeptiķu vilktais – futbols Latvijā ir miris. Tik vilinoša šķiet iespēja uzlikt roku uz organizācijas astoņu miljonu budžeta. Tas, ka izlase nespēj uzvarēt pasaules rangā pēdējā vietā esošo Gibraltāru un citus pundurus, jau ir sekundārs jautājums.
Volejbolā nav ne tādas naudas, ne slavas, taču tur pozīcijas un opozīcijas spēki attiecības risina tiesā un organizācijas vadītājs Atis Sausnītis beidzot ņēmis piemēru no Indriksona, metot uz galda baltu lupatu. Arī regbija aprindās sarakstīta vēl viena “hameleonu rotaļu” nodaļa.
Bet virkne sporta organizāciju vasarā sadevās rokās un ar naudīgas kampaņas palīdzību cēla traci, ka nodokļu likumdošanas izmaiņu dēļ uzņēmēji vairs nav ieinteresēti ziedot sabiedriskā labuma organizācijām, tādējādi visa sistēma draud izirt pa vīlēm.
Gandrīz tā arī šoziem iznāca biatlona spīdeklim Andrejam Rastorgujevam, naudu startiem Pasaules kausa izcīņā atrodot dažas dienas pirms starta šāviena.
Tikmēr arvien reālāka kļūst iespēja, ka Sigulda uzņems olimpiskās sacensības bobslejā, skeletonā un kamaniņu sportā 2026. gadā. Zviedrijas puse Latviju izvēlējusies par partneri, un atlicis tikai viens konkurents itāļu izskatā. Uzvarētāji kļūs zināmi nākamā gada Līgo dienā.
