Intriganti kulsta mēles, kura Saeimā ievēlētā sagrūs pirmā. Egila Līcīša feļetons 6
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saeimas regulāri noslēdz četrgades ciklu ar skaitā lielāko frakciju “Neatkarīgie”, kurā līdzdarbojas par disciplīnas pārkāpumiem izslēgtie, autonomā režīmā strādājošie, ideoloģiski nošķīrušies, ar naudas paku nopirktie un diezi’ kādu iemeslu dēļ no iepriekšējā ganāmpulka aizklīdušie auni un avis.
Nomainīt ideoloģiskās pārliecības ģērbu daudziem politiķiem bijis īzī-pīzī, bet katru reizi sameklēt motivāciju un attaisnojumu pārbēgšanai no vienas partijas rindām uz otru ir uzdevums cilvēkam, kurš ieguvis augstāko ekonomista izglītību vai apveltīts ar Žila Verna iztēli.
Franču fantasts, nepametis savu rakstnieka jumtistabiņu Parīzē, lasītāju aiz rokas prata izvadāt no neapdzīvotām salām uz Brazīlijas džungļiem, novest līdz planētas Zeme kodolam, pārcelt uz Mēnesi un kopīgi doties neaizmirstamā ceļojumā 20 000 ljē pa dziļjūras dzelmi.
Par aizbildinājumu apkārtklaiņojošiem politiķiem nereti noderējis iegansts – nepiekritu frakcijas priekšsēdētāja augšup paceltam īkšķim. Nesapasēja ideāli un nākotnes redzējums. Izkristalizējās viedoklis, ka īstā vieta ir citur. Mana pārliecība bija maldīga, tikai ar jauniem līdzbiedriem atradu uzskatu un kulturālo kopību.
Latvijā ir rekordisti, kuri visbiežāk novirzījušies no kursa, un šīs novirzes nevar nosaukt – “es te tikai mazu līkumiņu pametu”.
Tur jau vīri cilpojuši kā zaķi, piemēram, Artis Pabriks izgājis garu personīgās attīstības ceļu no konservatīvās Tautas partijas uz “Sabiedrību citai politikai”, centrisko “Vienotību” un pēdīgi nonācis pie liberāļiem “Attīstībai/Par” frakcijā.
Caur uguņiem un ūdeņiem rūdījies tagadējais Zaļās partijas loceklis Didzis Šmits, kura politiskā karjera aizvijusies no “Jaunā laika” uz “Jaunlatviju” un “KPV LV” līdz nonākšanai pašreizējā piestātnē.
Taču vistālāko virzību ar visvairāk robiņiem ceļaspieķī laikam gan mērojis Vjačeslavs Dombrovskis, kura piedzīvojumiem un notikumiem raibajās ekskursijās partijas bijušas tikai īslaicīgas pieturvietas.
Kā bezpartijisks ekonomists Slava startēja Zatlera reformpartijā, tad bija “Vienotībai” piederošs, pēc tam mēģināja laimi “Saskaņā”, dibināja “Republiku” un kā pēdējo izvēlējies “Attīstībai/Par”.
Būdami spilgtas individualitātes, zvaigznes arvien var deklarēt savu promiešanu – partija pavirzījās pa kreisi (pa labi), es paliku stāvam centrā kā neizceļams granīta stabs, tāpēc nācās šķirstīt piedāvājumu katalogu un raudzīties pēc cita politiskā spēka, kam pieslieties.
Pēc katrām parlamenta vēlēšanām interesenti slēdz derības, pēc cik ilga laika gaidāma pirmā izslēgšana un pirmā aiziešana no frakcijas saimes istabām.
Dažkārt atkrišana no dzimtās partijas klēpja notiek, vēl pirms dots starta šāviens Saeimas attiecīgā sasaukuma darbam. Tā pirms četriem gadiem steigā salasīto “KPV LV” parādīšanos 13. Saeimā vecie, pieredzējušie vilki uzlūkoja, laizīdamies kā svaigas gaļas laupījuma uznākšanu, un tiešām – drīz vien frakcija sprāga pušu.
Tagad intriganti kulsta mēles par iespēju, ka sagrūst kopojums “Apvienotais saraksts”, taču tur pulcējušies pārāk pieredzējuši dalībnieki. Cieti kopā turas arī Zemnieksavienības veterāni, “Progresīvo” vidējā vecuma “jaunieši” un rosļikovieši.
Atskaitot Šleseru junioru, kurš, iepazinies ar valdības proklamētajiem labajiem nodomiem, var nolemt pamest tēva namu, lai atbalstītu un visādi veicinātu Kariņa-Levita režīmu, cita aiziešana pie apvāršņa nerēgojas. Pagaidām.
