Anda Līce: Valdība sākumā apsolīto brīvprātīgo vakcināciju vēlas padarīt par obligātu. Tā graut sev uzticību, to vajag prast! 44
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēce vienmēr ir dzīvojusi starp divām spriedzēm – iekšējo, ko rada valsts garīgā un laicīgā vara un to likumi, un ārējo – iespējamu karu draudiem. Katrai paaudzei dzīvi nākas vadīt kā kuģi starp mitoloģisko Skillu un Haribdu. Vēsturē ir brīži, kad spriedze atslābst, tos tad vēlāk atceras kā miera laikus.
Tagad mums šķiet, ka miera laiks bija pirms Covid-19.
Viļņošanās vakcinācijas jautājumos ir gan valsts nepārdomātās politikas izraisīta, gan arī inspirēta no ārpuses. Ir svarīgi godīgi izrunāt jautājumu, kāpēc pēdējā pusgada laikā sabiedrībā ir tik stipri cēlusies vārīšanās temperatūra.
Valdība sākumā apsolīto brīvprātīgo vakcināciju tagad vēlas padarīt par obligātu. Tā graut sev uzticību, to vajag prast! Tas gan nesākās vienā dienā – cilvēki jau gadu desmitiem ir jautājuši: “Kāpēc tie, kam mēs uzticam valsts varu, ar mums nesarunājas?”
Tāpēc, ka pieļautās kļūdas, kas īstenībā ir neizbēgamas, mēs baidāmies atzīt un no atbildēm uz neērtiem jautājumiem izvairāmies.
Tautas gudrība saka: “Kas vainīgs, tas bailīgs.” Bet ir arī citi nesarunāšanās iemesli – sajustā saldā varas garša un savas misijas pārprasta izpratne ļauj sev nodrošināt siltumnīcas apstākļus un izslēdz dialoga iespēju ar tiem, kas ārpusē.
Valstīs, kur pie varas ir politiskā elite ar zemām ētiskām prasībām, degradējas arī sabiedrība. Kā tagad to vērojam Krievijā un Baltkrievijā, ceļš līdz demokrātijai ir ļoti grūts un ilgs, kamēr ieslīdēt autoritārismā un totalitārismā var pavisam ātri un viegli.
Vai mēs Covid-19 sakarā skaidri zinām, kādas izvēles ir Latvijas valdības ziņā un kādas nosaka Eiropas Savienība un Pasaules veselības organizācija? Par daudziem lēmumiem cilvēki jautā: “To prasa pašmāju vai Briseles ierēdņi?” Bieži vien pirmie vainu noveļ uz otrajiem.
Nav brīnums, ka sākotnējās paļāvības vietā nāk neuzticība gan vieniem, gan otriem. Uzkurinot kaislības ap kādu jautājumu (šobrīd vakcināciju), radušos konfliktu izmanto varaskāri un ciniski ļaudis.
Divdesmit pirmajā gadsimtā pasaule kļūst, no vienas puses, pragmatiskāka, no otras – diemžēl arī ciniskāka. Mēs nezinām, kāda būs jaunā kārtība pasaulē, tāpēc šajā jautājumā ir tik daudz spekulāciju.
Ir naivi cerēt, ka uz lielās politiskās skatuves būs tikai divi lielie spēlētāji un mazajiem atliks vien pieslieties vienam vai otram.
Mazajiem būs jāpieliek milzu pūles, lai atrastu un nosargātu savu vietu. Zināmu vēsturisko apstākļu dēļ mums joprojām trūkst gudru politiķu ar misijas apziņu, kura izaug no mīlestības, nevis naida. Viņus nevar izaudzēt siltumnīcā, viņi izaug atklātā laukā.
