Prezidents ne tikai latviešiem 8
Iekšpolitiskajās ekskursijās LR ZA pīlārus vadīja mazāki zinātņu gariņi, politoloģijas doktori Juris Rozenvalds un Ivars Ījabs. Rozenvalds sacīja, ka sistēma – parlamentāra republika ar varas zaru līdzsvaru – Latvijā ir kārtībā. Spilgtāks prezidents vienmēr ielauzīšoties iekšpolitikā, turklāt nolikto pilnvaru robežās. Pilij ir loma valdības veidošanā, likumu akceptēšanā un tiesības atlaist Saeimu. Sabiedrībā pirmā persona varētu akcentēt vērtības, izvirzīt lielas tēmas. Eksperts lika aizdomāties – ko persona pilī īsti pārstāv, ja sabiedrība nav viendabīga, nereti pat sašķelta? Rozenvaldam pēc viņa parastā špikera patiktu, ka prezidentu meklētu kā kompromisa figūru, kas pieņemama nozīmīgākajiem Saeimā pārstāvētajiem spēkiem. Tad viņš veltītu visu darbu Latvijas tautas labā.
Ījabs jautāja – kas ir prezidents? Erzacmonarhs! Viņa pilnvarās glabājas no karaļu varas pārņemtā funkcija – noziedznieku apžēlošana. Mūslaikos valstis arī negrib dzīvot bez “galvām”, simboli ir vajadzīgi, un kālab lai tautas nebūtu pelnījušas patīkamu, patriotisku cilvēku priekšgalā. Referents pamatoti aizrādīja, ka līdzšinējie prezidenti nekad amatā nav nokritušies zemā popularitātē, arī izvirzītās kandidatūras Bērziņš, Levits, Bondars, Kalniete politologam nelikās katastrofa, un okultists Ījabs prognozēja, ka jūnijā pils sēdekli ieņems kompetents, lojāls, tautā samērā mīlēts cilvēks. Dažas vētras viņš redzēja kefīra glāzē sakultas, jo problēmas īstās kandidatūras atrašanā Ījabs piedēvēja Jēkaba ielai, nevis Melngalvju namam. Viņš jautāja – kāpēc tad nerīkojam politiskas diskusijas par Ministru prezidenta kandidātiem, ja šim amatam ir ievērojami lielāks svars Latvijas likteņa lemšanā?
Jāpiemetina Ījabam par latviešu tautas pietāti pret amatu cilvēkiem. Pat nomaļos viesu namos ir izkārtas bildes “Te 1995. g. ēda Guntis Ulmanis”, valsts pirmajai personai izrāda cieņpilnu uzņemšanu provincē un Rīgas pasākumos izritina paklāju, kad “ieradīsies prezidents”. Turpretī premjeru satikt – ikdienišķi, kā mājassoli apdarīt. Droši vien politologi šim apstāklim saskatīs pazīmes no “kalpības gadiem”, tautas indevi uzticēties autoritārākai iekārtai, prezidentālai valsts pārvaldei.
