Egils Līcītis: Partijas negrib tur, kur nemājīgi un auksti 1
Tas ir publikas sašutuma krusas kapāts lauks, kurā notiek valdības veidošana. Tikko no barčikiem iznākuši, sasarkuši politiskie kungi ziņkārīgajiem steidzas vēstīt jaunumus, kamēr ļaužiem šķiet, ka process jau ievilcies ilgāk par pūniešu kariem. Tomēr aprakstīta pamazām piepildās Straujumas baltā lapa, ministri pielaiko portfeļus, uz ministriju viņi turpmāk ies kā uz baznīcu, nevis lēņu muižu. Jāsaprot arī mūsu demokrātijas priekšpulki – partijas amatu dalīšanā jūtas savā elementā, ienirušas kā zivis ūdenī, turklāt, tāpat kā sportisti cīkstējas pirms olimpiskajām spēlēm, jau tagad norit sāncensība par izdevīgākām starta pozīcijām pirms 12. Saeimas vēlēšanām. Tā tikai no malas šķiet, ka valdības sastādīšanā elles virsnieki sanākuši uz pilnsapulci – nē, kniedēšana jāizdara sevišķi uzmanīgi un delikāti, jo ņemsim vērā, ka turpmākos deviņus mēnešus mums būs darīšana ar koalīciju, kura vairs netikšot plucināta iekšējās nesaskaņās. Pēc sekmīga mutuļojošo sarunu noslēguma vēl piedzīvosim, ka visu pušu politiķi sniegs viens otram miera un izlīguma skūpstu. Nopriecāsimies, cik vieni valdības veidošanā bija pieticīgi, cik otri apdomīgi, cik trešie taisnīgi, cik ceturtie noturīgi – sirsnīgā vienotībā.
Būtiskus jautājumus notiekošajā raisa pavisam kas cits. Jautājums nr. 1. – kā gadījies, ka partijām, kuras grib uzņemties vadību, ir tik sekls kadru fonds? Kas dēvējas par politiskiem “spēkiem”, nekautrējas atzīties, ka biedru vidū neesot sertificētu kandidātu tiklab veselības vai izglītības, tiklab ārlietu un citu resoru vadībā. Vai varējām iedomāties, ka dr. Zatlera partijas tagadējais vadonis atklāti paudīs, ka veselības joma organizācijai, kurā vēl nesen bija melnais tūkstotis biedru, ir sveša! Tāpat zaļo un zemnieku cehā neesot neviena piemērota, skolota cilvēka, kurš vadītu Izglītības ministriju. Vēlētāji jau zina, ka ir ministrijas, kurās ir nemājīgi, trūcīgi un auksti, un tāpēc partijniekiem negribas tur stacionēties, un ir ministrijas, kur melnos ikrus pievedīs, kolīdz tie būs aptrūkušies. Bet atmiņā ataust pozitīvs piemērs – kā TP smagsvars Gundars Bērziņš, draudzīgi iesaukts par traktoristu, droši gāja un, nebūdams mediķis, uzņēmās grūtumus Veselības ministrijas vadībā. Cik zinu, medicīnas darbinieku saime vēl tagad Bērziņu uzskata par pārāko un produktīvāko no ministriem, kādi te nākuši, gājuši.
Jautājums nr. 2 ir retorisks – kāpēc tieši nacionālie jautājumi premjera kandidātei šķiet diskutablākie, valdībai apņemoties darāmos darbus? Piemēram, par skolu latviskošanu vai Satversmes preambulas pieņemšanu. Vēlētāji lai vērīgi seko līdzi, kurš torpedēs nācijai svarīgās lietas. Vai pati Straujuma izvairīsies aizlikt vārdu, vai ZZS ņurdēs par preambulu, vai “Vienotībai” nacionālums raisa paniku. Partijām, deklarāciju rakstot, jārēķinās – nevajag spļaut akā, no kuras būs jādzer.
