Pilsēta zem regulārām apšaudēm. Ata Klimoviča reportāža no Ukrainas lielpilsētas Harkivas 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Neparastas sajūtas, pie kurām Ukrainā jau laiks pierast, – krietni tukšas pilsētas. Ielās maz cilvēku, maz arī automašīnu. Tādu sastopu arī lielo pilsētu Ukrainas austrumos netālu no Krievijas robežas – Harkivu. Braucot pilsētā iekšā, vēl kā pie civilizācijas saliņas esmu apstājies un iegājis iekšā degvielas uzpildes stacijā “OKKO”. Tur viss kā parasti – laba kafija, izvēlos espresso. Tikai pircēji, kas uzpilda savas automašīnas, galvenokārt ir karavīri. Tas gan nav pārsteidzoši, jo šī ir frontes pilsēta, kuru regulāri apšauda Krievijas agresori.
Dodos pilsētas centra virzienā. Ik pa brīdim redzamas sapostītas mājas. Meklēju internetā izvēlēto viesnīcu, taču izrādās – tā ir slēgta. Kad nokļūstu plašajā Brīvības laukumā pie raķešu triecienā nopostītas Harkivas apgabala administrācijas ēkas, kur zem gruvešiem vēl varot būt nogalinātie, apturu policijas automašīnu.
Viņi ir ļoti atsaucīgi un palīdz atrast citu viesnīcu, ne pārāk tālu no centra.
Policists, vārdā Vladimirs, kas brīvdienās darbojas kā brīvprātīgais, norāda, ka tas neesot droši – atrasties pašā pilsētas centrā.
Darba pilnas rokas
Vakarā satieku divas voluntieres – Jūliju Smaginu un Tatjanu Ivančenko. Abām karš nav kļuvis par sevišķi negaidītu pārsteigumu, jo viņas tajā ir iekšā kopš 2014. gada, kad sākās Krievijas bruņotā agresija Donbasā. Kopš tā laika harkivietes arī palīdz savai armijai un brīvprātīgo cīnītāju vienībām.
Tagad jau ir laiks izdarīt pirmos secinājumus, un tie diemžēl apstiprinot to, ka valsts vadība par maz darījusi līdz liktenīgajam 24. februārim, lai vēl labāk sagatavotos pretinieka atvairīšanai. Bijis sagādāts arī par maz ieroču, tie saprotamā kārtā vairāk piegādāti Kijivas aizsargāšanai.
Par dažādām kļūdām, kas pieļautas un nav ļāvušas vēl labāk sagaidīt agresoru, runājot ukraiņu virsnieki. Šķiet pilnīgi nesaprotami, kādēļ bijis nepieciešams iztērēt tik lielus līdzekļus un izbūvēt daudz labu autoceļu tur, kur tagad atrodas iebrucēju armija.
Jūlija līdzīgi daudziem ar ironiju norāda uz to, ka arī šeit, Harkivā, okupanti nezin kādēļ esot cerējuši uz sagaidīšanu ar ziediem. Tā vietā saņēmuši Molotova kokteiļus un šāvienus no logiem.
Pilsētā bija ienākušas pretinieka vienības, kas ātri likvidētas.
Vēl dienu pirms lielā kara sākuma februārī Jūlija apmaksājusi ģeneratorus, arī nopirkusi mobilās reanimācijas iekārtas. “Voluntieriem darba ir pilnas rokas. Mēs aiztaisām ciet tos caurumus, cenšamies nodrošināt to, kas nav pa spēkam valstij. Tā nevar visu izdarīt. Tā arī tagad – gādājam mūsu armijai automašīnas, optiku, dažādas citas vajadzīgas lietas,” stāstīja Jūlija.
Pašlaik viņas vairāk gādā, lai labāku ārstēšanu saņemtu smagi ievainotie. Tādu, pēc sieviešu teiktā, esot daudz. Kāds ir cietušo skaits, pagaidām nav zināms. Tas, visdrīzāk, arī uzskatāms par kara noslēpumu.
Kāda šobrīd ir situācija pilsētā? “Tā salīdzinājumā ar karstāko laiku, protams, ir daudz mierīgāka. Tomēr ir atsevišķi rajoni, kas ir cietuši vairāk, bet, piemēram, Saltovka tiek apšaudīta visu laiku gana regulāri.
Tomēr pilsētā nav nevienas pilnīgi drošas vietas.
Jebkurā vietā un jebkurā brīdī var atlidot šāviņš,” teica Jūlija. Pēc viņas teiktā, uz gaisa trauksmes signāliem te jau sen neviens nereaģējot.
Pie tuvu cilvēku bojāejas nepierast
Iebrukums nebija loģisks – tā uzskata Harkivas pilsētas Ivaņivkas rajona Ukrainas pareizticīgās baznīcas pārzinis Viktors Marinčaks. To taču vajadzējis apzināties, ka šeit neviens negrasās padoties. Lai uzveiktu un noturētu kontrolē tik lielu valsti, iebrucējiem vajadzētu vismaz desmit reižu lielākus spēkus, nekā tagad atrodas to rīcībā.
Esot pilnīgi skaidrs, ka iebrucēji šeit neko nepanāks, bet drīzāk paši salūzīšot.
Pie kara, tāpat kā tuvu cilvēku bojāejas, neesot iespējams pierast. Tas vienmēr cilvēku pārsteidz. Divos kara mēnešos ukraiņi sapratuši, ka cīņa ātri nebeigsies.
“Mēs esam sapratuši, ka tas būs maratons, un to psiholoģiski pieņēmuši. Tā nav mētāšanās no cerībām uz izmisumu. Karš ir ļoti nopietns darbs. Es tiekos ar mūsu karavīriem, kuru rokās ir ieroči. Un viņiem nav viegli nogalināt. Nāk ar šīm problēmām pie manis. Taču valda izpratne, ka aiz mums nav nekā, ir tukšums. Un viņi dara savu darbu – iznīcina pretinieku, kas ir ienācis mūsu zemē.
Mums ir nepieciešama uzvara, nevis miers par jebkuru cenu.
Citādi viņi atkal sagatavosies un sāks karu no jauna, nāks nogalināt, izvarot un laupīt,” “Latvijas Avīzei” stāstīja mācītājs.
15 minūtes pēc apšaudes
Kopā ar viesmīlīgo vietējo brīvprātīgo Borisu Redinu dodamies uz Saltovku. Postenī ar kalašņikovu bruņojies karavīrs pārbauda mūsu dokumentus, un varam turpināt ceļu. Viens postījums pēc otra. Iznīcināts arī liels tirgus, kur iepriekš bijis darbs trīsdesmit tūkstošiem cilvēku.
Kādā no ielām, kurā esam iegriezušies, mums pretī brauc motociklists, kas izkliedz: “Griezieties apkārt!” Gar ielām stiepjas vadi, šķiet, te bijusi apšaude. Tālāk pāri ielai šķērsām novietoti divi mikroautubusi – uz tiem uzraksts: “Uzmanību, apšaude!”
Kad pēc neilga laiciņa pie Tautu draudzības ielas iebraucam starp daudzstāvu mājām, sastopam četrus vīrus. Viņi izskatās satraukti. Tas tādēļ, ka pirms kādām 15 minūtēm uz šejieni atlidojušas divdesmit mīnas. Labi, ka paspējuši noslēpties kāpņu telpā. Divi jaunāki acīmredzot notikuma iespaidā iedzēruši nedaudz vairāk šņabja. Abus vecākos sauc vienādi par Vladimiru.
Viens no viņiem, 72 gadus vecs pensionārs, mani pavada uz pagrabu. Tur noklāti matrači, uz tiem segas. Lukturu un sveces gaismā apskatu šo mitekli, kurā četri vīrieši dzīvo jau trešo mēnesi. Auksti, mitrums, apšaužu vai bombardēšanas laikā viss drebot.
Pēc 57 gadus vecā Vladimira teiktā, tieši beidzamajā laikā atkal aktivizējušies uzbrukumi.
Pirms divām dienām netālu bumbu nosviedusi krievu lidmašīna. Tieši aviācijas uzbrukumi esot tie briesmīgākie, teica Vladimirs.
Nekur projām šie vīri negrasoties doties, te arī sagaidīšot uzvaru pār ienaidnieku.
