“Visu smagumu frontē iztur pašu kājnieki. Viņu kaujas garu var tikai apbrīnot!” Atis Klimovičs par trešo mēnesi Ukrainā 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tā ir attieksme pret savu nāciju un valsti, par kuras aizstāvēšanu līdz galam nenākas šaubīties. To ik dienu pierāda lielākā daļa ukraiņu no karstākajām vietām frontē līdz relatīvi drošai teritorijai citviet. Krievijas agresora izšautās raķetes var nokrist jebkur, kā nesen bija redzams ANO ģenerālsekretāra vizītes laikā Kijivā.
Tas neapšaubāmi parāda, ko par starptautiskajām organizācijām, normām un likumiem, kas reglamentējušas vispāratzīto kārtību, domā Kremļa režīms.
Tam nospļauties par tādām lietām kā valstu robežas un suverenitāte, taču tagad uz Putina iedvesmoto agresoru rīcību vairs netiek pievērtas acis. To apliecinājušas vairāk nekā 40 pasaules demokrātiskās valstis, kas izveidojušas koalīciju Ukrainas atbalstam.
Atkal tradicionāli sevi kā demokrātijas galveno aizstāvi pasaulē apstiprinājušas ASV, kas gatavas atjaunot Otrā pasaules kara laika lendlīzes programmu. Tā ļautu nosūtīt ukraiņiem pilnīgi visu veidu pašus jaudīgākos ieročus un palīdzētu ne tikvien labi aizsargāties, bet arī atgūt visas līdz šim zaudētās teritorijas.
Tomēr pagaidām, kā saka paši ukraiņi, visu smagumu frontē iztur pašu kājnieki. Viņu kaujas garu var tikai apbrīnot, un, protams, Mariuoples aizstāvji – jūras kājnieki un Iekšlietu ministrijas sastāvā esošais ukraiņu nacionālistu pulks “Azov” – ir tam visspilgtākais apliecinājums.
Par to, ka pretestība okupantiem varētu būt tieši šāda, arī iepriekš nebūtu vajadzējis šaubīties. Pietiktu vien atcerēties varonīgo Doneckas lidostas aizstāvēšanu 242 dienu laikā.
Tagad tas apliecināts visās frontes zonās. Arī Teritoriālās aizsardzības bataljonos, kur kara sākumā vēlējušies iestāties pat septiņas reizes vairāk cilvēku par nepieciešamo daudzumu.
Karš, protams, izsauc nogurumu un bēdas, jo te no viena, te otra cilvēka dzirdams par kāda paziņas vai drauga bojāeju.
Mana kolēģe Natalka Pozņaka-Homenko teica, ka ukraiņi cīnīsies līdz beidzamajam cilvēkam un, lai tas tā nenotiktu, lai Krievija nenomāktu ar saviem cilvēku un bruņojuma resursiem, ir nepieciešama pēc iespējas ātrāka palīdzība ar nopietniem ieročiem. To jau aizvien lielākā skaitā gādā sabiedrotie.
