Procesēt laikā un telpā. Sandra Ratniece recenzē Andra Zeibota otro dzejas krājumu “Plīva” 7
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Andri Zeibotu (1950) lasītāji vairāk iepazinuši kā postmodernisma pārstāvi latviešu literatūrā, prozaiķi un dramaturgu, taču literāts visu savu radošo mūžu ir rakstījis arī dzeju, starp citu, 1972. gadā autors debitēja ar dzejoli žurnālā “Liesma”.
Andrim Zeibotam “Plīva” ir otrais dzejas krājums, pirmā dzejas grāmata “Ūdens ķirzaka” apgādā “Mansards” tika izdota 2010. gadā.
Ārpus laika
Līdz ar Andra Zeibota dzejas krājumu “Plīva” apgāds “Literatūras Kombains” aizsāk jaunu grāmatu sēriju “Ārpus laika”, kurā, kā teic paši izdevēji, tiks publicēti īpatnēji, intelektuāli jeb tā saucamie citādie teksti, un, protams, autora radošais rokraksts ne vien prozā, bet arī dzejā ne vienu reizi vien apliecinājis jau šo citādību, savrupību un procesējumu laikā un telpā (“procesēt” – man ļoti simpatizē šis Andra Zeibota izteiciens).
Iespējams, grāmatu apgādu izprovocēja radīt jaunu sēriju tieši Andra Zeibota krājums, jo, raksturojot dzejas grāmatu “Plīva”, tieši var teikt – ārpus laika.
Kā preses relīzē norāda izdevēji, tas ir “savpata radošā pulsa apliecinājums, kas skan ārpus ierastajām laika koordinātām, gluži kā no citpasaules saņemts signāls”.
Autora redzeslokā vienmēr ir bijušas psihoanalīzes, absurda, postmodernisma teorijas. Andris Zeibots šīs zināšanas ļoti prasmīgi vienmēr ir licis lietā.
2013. gadā izdotais Andra Zeibota romāns “Okeāniskais Es” (“Dienas Grāmata”) pierādīja, ka autors virtuozi pārvalda radīšanas procesā sevis izprovocēto tēmu un tekstu, kuru vienlaikus piedāvā lasītājiem kā spēli un ietiekšanos autora piedāvātajā procesējumā. Lasītājs ļaujas un reflektē autoram līdzi, un Andris Zeibots tieši šādi ir izprovocējis mani.
Tātad reflektēšu, nevis recenzēšu vai izteikšu viedokli. Vēlos vilkt paralēles ar iepriekšminēto autora romānu un dzejas krājumu un šā krājuma noskaņu raksturojot dēvēt par Plīvu pār Okeānisko Es (sev būtiskus simbolus dzejnieks tekstā lieto ar lielajiem burtiem, tā šobrīd arī es), un sasauci ar iepriekšteikto var atrast arī dzejas rindās: “ķermenis kļūst arvien nesvarīgāks / pārņem / okeāna dziļuma plaisā mītošas / radības mirdzošais caurspīdīgums / pelēka bezgala ceļa miers” (90. lpp.).
Vismaz man, tātad manī, ierunājās subjektīvais “Es”, lasot un iedziļinoties Andra Zeibota tekstos, romāns ar dzeju sabalsojas…
No pirmatnības līdz postmodernismam
Autors reflektē par “ārpus laika” tēmu ne vien saturiski, laiktelpas karnevalizācija skar gan dzejoļu formu un stila figūras, gan krājuma kompozīciju. Jā, un jāakcentē Andra Zeibota leksika un dzejas ritmika, kas veldzē (!) – “klinkst stikls” (28. lpp.), “stindzinoši gliemežvāks klindzēs” (16. lpp.) u. c.
Terminoloģija, jēdzieni mijas ar tēlainu valodu, un emocionalitāti autors papildus panāk ar vizualizētiem efektiem, piemēram, skaņas ilgstamību (“vē-ē-ērmeles! vē-ē-ērmeles! vē-ē-ērmeles! / sērgas / sargi pa dubļu pilsētu stampā / krīta krusti uz darvas durvīm” (26. lpp.)), vārda burtu retināšanu, vārda / dzejoļa nozīmības grafiskiem izcēlumiem (slīpraksts, verzāļi utt.), vārdu atkārtošanu kā atbalsi (“ne man par sevi ir jākliedz pūcē / rau / mana nākotne // ļauj // ļauj // ļauj // au” (15. lpp. u. c.), t. s. rindu kāpnēm un citiem vizuāliem dzejas formas paņēmieniem.
Andris Zeibots, izzinot savu un cilvēces esamību, vadā mūs tādā kā ārpus laika, bet vienlaikus precīzi fiksēta kultūras laika ekskursā no pirmatnības līdz postmodernismam.
Krājums veidots trīs nodaļās: “Virs ikdienas sufokāta”, “Apgaismības un klasiciskā prāta dziesmas” un “Plīva”. Grāmatas teksts veido gredzenveida kompozīciju, jo ar pirmatnību sākot pie viedās pirmatnības savā apziņā arī atgriežamies (dzejoļu cikls “Fināla otrreizējā pamošanās no haosa”: “plūstamība ir gara kustības / dabas nebeidzama / nenomērāma straume / procesējums ir apzināts [..] plīva ir cilvēciskās dabas jaušamā / plūstamība [..]” (127. lpp.)), jo vēlamies to vai ne, arhetipi un zemdzīļu zemapziņas strāvojumi ir mūžīgi un vienmēr mums klātesoši lielumi.
Autors spēlējas ar lasītāja ziņkārību un zinātkāri, lietojot uzmanības piesaistošus un atraktīvus dzejoļu ciklu nosaukumus, piemēram, “Pirmatnējā bara dziesmas”, “Viduslaiku ķeceru farsi”.
Andris Zeibots gan dzejas, gan prozas tekstos dzīvo savpati ārpus laika, laiktelpai pieskaroties tikai fragmentāri, to sajaucējot, tādējādi radot pārlaicīgumu, taču vienlaikus esot tam tepat līdzās.
Andris Zeibots ir nepieradināms rakstnieks, viņš ir spītīgs un radošajam rokrakstam uzticīgs sava ceļa gājējs.
