Lapu vitrāžas, caurspīdīga zeme un dūmakains klusums. Sandra Ratniece recenzē Rutas Štelmaheres ceturto dzejas krājumu 2
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Tikko nācis klajā dzejnieces un mākslinieces Rutas Štelmaheres ceturtais dzejas krājums.
Apgāda mājaslapā lasāms krājuma redaktora Jāņa Rokpeļņa visnotaļ trāpīgs dzejnieces dzejas vērtējums, kuram, izlasot grāmatu, varu noteikti piebalsot, tādēļ citēšu: “Šajā grāmatā organiski saplūst Rutas Štelmaheres dzejnieces un gleznotājas Dieva dotie spēcīgie talanti. Ar mākslinieces aci un jūtīgu sirdi uztverta un nevainojamā izteiksmē atveidota mūsdienu Latvija, tās cildinātas un necildinātas vietas un cilvēku likteņi.”
Alfabēta burts “K”
Dzejniecei raksturīgi kodolīgi un precīzi izvēlēti dzejas krājumu atslēgas vārdi jeb virsraksti, kā arī šķiet, ka beidzamos trīs vieno īpašs, tikai Rutai Štelmaherei raksturīgs autorības rokraksts, proti, izņemot dzejnieces debijas krājumu “Ieskaties sēklai acīs” (1998), katra nākamā krājuma nosaukums sākas ar alfabēta burtu “K” – “Klēpis” (2011), “Krekls” (1916) un tagad “Kalps”.
Katrs literāts izvēlas savu autora identitāti, un tās viens no izgaismojumiem ir iespēja izvēlēties tikai sev raksturīgu grāmatas nosaukumu.
Līdzīgi, piemēram, savu identitāti veido dzejnieks Jānis Hvoinskis, kurš arī krājumus veido pēc vienota principa: “Lietus pār kanālu e” (2009) un “Mūza no pilsētas N” (2019).
Rutas Štelmaheres grāmatām nosaukumi vienmēr bijuši ar simbolisku noslodzi. Simboli atainoja un arī šajā krājumā ataino dzejas kodolu jeb virstēmu, un, starp citu, dzejnieces simboli ir grodi un daudzšķautņaini, tiem piemīt vairākas semantiskas nozīmes.
Šajā krājumā vārds “kalps” ir gan Dieva kalps (“Kalps ar / mākoni tīra skatlogu, kāds mūs caur to vēro”; 87. lpp.), gan kalps, kas vēsturiski bijis viens no sociālas grupas definētajām kārtām, un tēls ienāk dzejā ar vēstures atspīdumu (“nākamajā rītā barons guļ slims spilvenu ierakumos / kalpiem slepus liek no ūdens izzvejot / revolūcijā degošās pils atspīdumu”; 40. lpp.).
Emocionāli ceļojumi laiktelpā
Novatora tēma dzejā ir rakstīt par laikmetu un zemi caur toponīmu prizmu, īpaši uzrunājoša ir muižas / pils kā tēla ieplūsme tekstā.
Autore mitinājusies dažādās Latvijas vietās, uzsūkdama no tām emocionālo un garīgo veldzi un pārdzīvojumu, iepazīstot un pētot kultūras mantojumu un vēsturi, tādējādi ļaujot mums kopā ar dzejnieci klāt būt Latvijas muižās un pilīs, sajust senatni, vienlaikus līgani saplūdinot laiktelpu ar mūsdienām, piemēram, iepriekšteiktais uzskatāmi atklājas dzejolī “Zasā”: “Skolas direktore nogurusi atlaižas piesaulē, nemanot paceļas virs sakoptajām ēkām un pamana, ka barons jāj no medībām spīdīgā zirgā.
Melni medību suņi izgaiņā pie skolas izstīdzējušos pusaudžus, kuru rokās zied trejkrāsu telefoni. Vecā vešeriene, tos redzēdama, aiz brīnumiem alejā salapo kā simtgadu liepa” (39. lpp.).
Latvijas karte acu priekšā zib krustu šķērsu: Līvāni, Pedvāle, Rundāle, Ventspils, Mārciena, Zaļenieki, Zasa, Vecauce, Gārsene, bet krājuma izskaņā pat varam ietiekties autores līdzpārdzīvojumos un sajūtās Izraēlā.
Visvairāk valdzina tieši autores toponīmu un notikumu interpretācija, nevis ņemot talkā kādas reālijas, bet gan šo klātbūtni tverot vīzijās, sajūtās un noskaņās (“Vecauces pils”: “sīc lapu vitrāžas virs caurspīdīgas zemes / zem zemes koki žļerkst nekādus augļus nenes / un ezerā guļ vējš visaklākajā dzelmē”; 42. lpp.).
Dzejniecei vienmēr ir bijis būtiski apzināties dzimtas saknes, kā arī viņa pati ir kā epicentrs dzimtas turpinājumam. Dzīvības un dzīvesziņas nepārtrauktībai.
Sajūtama dzejnieces spēcīgā saikne ar māti un vecvecākiem.
Viņas redzeslokā ir Māte kā arhetips, kā zemes, mājīguma, māju, vieduma un pilnības simbols: “Eju pa aleju, dzestrums kā karsonī māte. / Iepeldu upē, tā dzidra un dziļa kā māte. Plēšu miesu, kas pilna čūlainām vātīm, / pārsien ar vēsu ziedi gurusi māte. / Apsēžos piesaulē – liepa un aizvējš ir māte.” (54. lpp.).
Šobrīd izdotajās rakstnieku grāmatās lasām par 2020. gada pavasarī piedzīvoto un pārdzīvoto, bet acīmredzot šis traģiskais laiks iegūs un ieguls tekstos plašāka laika dimensijās.
Arī Rutas Štelmaheres krājumā aizskarta ir Covid-19 skaudrā tēma, neaizsargātība un… atsvešināšanās, taču dzejoļu ciklā “Attālināti” dzejniece zina, kas ir dzīvības avots un patvērums, tā ir visu redzošā, visu sargājošā māte: “aiz loga bija sastingusi pavasara ainava [..] pavērās durvis / istabā ienāca dzeltena gaisma un māte [..] aiz loga atdzīvojās ainava” (85. lpp.).
Mākslinieces otas pieskāriens
Latviešu rakstniecība izsenis ir bagāta ar rakstniekiem-māksliniekiem, proti, divu mūzu kalpiem.
Ruta Štelmahere absolvēja Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūru Vizuālās mākslas apakšnozarē 2001. gadā, un arī viņa ir viena no tiem, kuru tekstos ienāk spilgtas redzes gleznas – spēja “uzgleznot” / uzburt situāciju, emocijas, telpu ar vārda un tēlainās izteiksmes paņēmieniem, dzejnieces tekstos iemirdzas gaisma un tās ēnojumi (“iesveriet lūdzu man gaismu / porainu graudainu svaigu / vai arī gludu un kailu”; 81. lpp.), kā arī krāsas dažādās niansēs.
Krājumā vēl papildu vieta teksta tēlainības un ornamentalitātes radīšanai ir rokdarbu (tamborējumi, izšuvumi) un akmens poētikai. Pat klusumam dzejnieces izpildījumā ir vairāk krāsu nekā skaņu klātbūtne (“[..] uz grīdas dejo dūmakains klusums”; 37. lpp.).
Krājums “Kalps”, neraugoties uz tematiski skartajām smagmēm dzejoļos, ir gaišuma un Dieva klātesmes piesātināts, un tieši šis aspekts veldzē un piesaista uzmanību Rutas Štelmaheres dzejai kopumā: “es ieritinos tumsā / kā melnā akmenī / es aizvelts priekšā kapam / bet tu to saskaldīsi / kad rīta gaisma svīdīs / un it ne viena skumja / to projām neaizdzīs / es ieritinos Tevī / kā baltā apmetnī”. (44. lpp.) Viedi vārdi, vai ne?
