Uztraukums nepāriet 17
Kaut arī Dzidra Kuzmane ar Ķenci ir kopā jau daudzus gadus, atzīst, ka pirms uzstāšanās vienmēr uztraucas. “Katru reizi mani pārņem šausmas par to, kā es tajā vietā varēšu iejusties,” viņa atklāj un pastāsta interesantu gadījumu. “Reiz kāda pagasta svētkos piedalījās arī grupa topošo aktieru, un es, jūtot, ka maz ko zinu no vietējām tradīcijām, nervozēdama skraidīju pa koridoru no viena gala līdz otram, līdz viens no viņiem man prasīja: paklau, tu, Ķenci, arī baidies? Es teicu: esmu tā nobijies, ka pat sava vārda neatceros, jo nezinu, ko jēdzīgu pateikšu.
Bet nereti ir reizes, kad Ķencis savā apvalkā svešajā vidē ātri iejūtas, tādēļ katrā vietā un svētku reizē spēj runāt citādāk, protams, pieminot Piebalgu, kas vienmēr būs pārāka par jebkuru vietu, taču nenoliedzot arī to, kur ir ciemiņš. Kad toreiz pēc pasākuma jau pārģērbāmies, topošais aktieris atkal mani uzrunāja: Ķenci, es nezināju, ka tu esi arī traks melis – tu tak teici, ka tev nav ko sacīt! Es atbildēju: man laimējās, jo augstākā vara piespēlēja sakāmo. Un tad puisis nopūtās: bet mums gan savs teksts jāiemācās no galvas!”
Pateicībā Kaudzītēm
“Varbūt Dieviņš mani tagad soda ar stīvumu, jo agrāk, visas savas lūgsnas beidzot, metos uz ceļiem, izsakot pielīšanas, vēlējuma vai pateicības domu,” prāto ar Ķenča lomu saaugusī Dzidra Kuzmane. “Bet reizē arī nospriežu: nē, Dievs, tu nevarēji tā izdarīt, ka man tagad tā sāp, jo es taču atdarināju to tipu, ko rakstnieki palaiduši Dieva pasaulē. Kad esmu Vecpiebalgā, vienalga, savās vai Ķenča drēbēs, aizeju pie brāļu Kaudzīšu pieminekļa, pateicos viņiem, ka radījuši Ķenci, un lūdzu viņiem piedošanu, ja kaut ko tā neizdaru, kā viņi, radot savu tēlu, ir domājuši.
Reiz es tā slīdu caur kapiem lēnā gaitā, un viena sieviete jož pakaļ, lai nofotografētu, bet es domāju: vai, dieniņ, cik dižs gan tu, vecīt, esi, ka tevi pat kapos kāds grib iemūžināt bildē!”
