V. Krustiņš: – Esat jau izteicis šaubas par Latvijas Televīzijas (LTV) trešā kanāla veidošanu krievu valodā. Kultūras ministre par to šaubās vēl kategoriskāk. No otras puses, mēs redzam, ka citi par to nešaubās ne nieka. Un tā acīmredzot nav tikai Beltes kunga un Dimanta kunga kopējā iniciatīva. Vai jums kā vadošajam mediju politikas departamentam te nebūtu jāsaka galavārds? Vai laidīsiet no savām rokām galveno teikšanu? 9
– Viens no kārdinājumiem, domājot par šo amatu, man personiski bija tas, ka šī ir viena no tām retajām pozīcijām valsts darbā, kur tu vari ieart to pirmo vagu. Bet tas nozīmē arī virkni sarežģījumu, kas saistās ar kompetenču sadalījumu starp tām institūcijām, kuras līdz šim kaut ko ir darījušas mediju politikas jomā. Līdzšinējā politiskā vienošanās, kas ir bijusi Saeimā ar uzstādījumu veidot šo Mediju politikas nodaļu, ir bijusi vērsta uz to, ka visi jautājumi, kas saistīti ar elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem – gan sabiedriskajiem, gan privātajiem – joprojām mediju politikas veidošanas ziņā paliek Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP). Tomēr fakts ir arī tas, ka Kultūras ministrijai ir atbildība, piemēram, par sabiedriskā medija budžeta apstiprināšanu un tā politisku virzīšanu vai arī koordinējošā funkcija attiecībā uz visu mediju politiku kopumā. Kur būs tieši tā precīzā robeža starp manis vadītās nodaļas un NEPLP kompetenci, tas tagad darba gaitā būs jāiezīmē.
– Viens, manuprāt, ne mazāk svarīgs jautājums ir par komunikāciju ar varu. Neuzskatu, ka mūsu vara būtu ļoti komunikabla. Taisni otrādi – tā stostās, nevar skaidri formulēt savu pozīciju. Redzam izvairīšanos no nepatīkamiem jautājumiem. Turklāt tiek uzturēta slepenības atmosfēra – mums ir pārspīlēti saslepenoti dokumenti un tamlīdzīgas lietas. Vai jūsu departamenta funkcijās nebūtu tā pilnīgi skaidri jāiezīmē šīs komunikāciju sistēmas uzlabošana starp valsti, ar to saprotot varu, un medijiem?
– Esmu novērojis, ka Latvijas medijiem ir ļoti daudz prasību pret valsts iestādēm un politiskajiem lēmumu pieņēmējiem. Tas, kā ir pietrūcis, tā ir žurnālistu un mediju vides pašiniciatīva un atbildības uzņemšanās – tas, ko sauc par atbildīgumu sabiedrības priekšā. Mediju videi vajadzētu būt gan pašpārliecinātībai, gan arī pašizpratnei, kā reālai ceturtajai varai, kura ir neatņemama valsts pastāvēšanas un demokrātijas procesa daļa. Un šo lepnumu – šo pašapziņu es Latvijas žurnālistos nejūtu.
Žurnālisti ieņem tādu uzbrūkošu pozīciju, kas ir labi, jo sargsunim arī jābūt. Tomēr saviem lasītājiem, skatītājiem, klausītajiem vajadzētu veidot arī sajūtu par to, ka ir atgriezeniskā saite, ka ir dialogs ar viņiem. Mums valsts pārvaldē ir ētikas kodeksi, ierēdņiem ir pienākumi un ierobežojumi. Žurnālistiem tādu nav. Nav arī mediju kritikas kā tādas, Latvijā tā ir ļoti ierobežota. Akadēmiskā vide komunikāciju zinātnē arī ir spēcīgi sašķelta… Tas pirmais, ko es vēlētos sasniegt, ir, ka mediju vide, izdevēji, mediju īpašnieki sper šo soli un saka – mēs tagad uzņemamies atbildību par savu darbu, par saviem profesionalitātes kritērijiem, par šīs vides sakārtošanu.
Tad arī varam prasīt no valdības, no parlamentāriešiem, no politiskajām partijām, no citām nevalstiskajām organizācijām līdzdarbību šīs komunikācijas vides uzlabošanā. Uzskatu, ka pareizais ceļš uz to būtu veidot vienotu neatkarīgu mediju ombuda institūciju vai žurnālistu ētikas padomi, kas ir vienota, neskatoties uz savstarpējām pretrunām un konkurences situāciju, kurā atrodas dažādi mediji. Tas būtu veids, kā veidot šo žurnālistikas kvalitātes standartu. Netrūkst piemēru, kur tieši žurnālistu neprofesionalitātes, ētisku pārkāpumu dēļ politiskajiem lēmumu pieņēmējiem ir pamats šaubām, ka žurnālista darbs būs profesionāls, atbildīgs un godīgs.
