“Putns ir tik augstu ka tu viņu nemani.” Jāņa Hvoinska dzeja 0
Dzejnieks Jānis Hvoinskis (1961) literatūrā debitējis 2009. gadā ar dzejoļu krājumu “Lietus pār kanālu e” (“Neputns”). Daudz publicējies kultūras periodikā, pirmā reize, kad viņa dzeja parādās medijos – 2003. gadā Liepājas Annas baznīcas draudzes avīzē “Menora”.
“Kad tevi pārņem vēlme rakstīt dzejoļus, tu vienkārši pieraksti rindas, kuras veidojas tavā prātā. Tu tās izliec uz papīra, un tās vienojas ar emocijām, kuras tevī tajā brīdī valda,” atzīst dzejnieks.
Pazīstams arī kā tulkotājs – no krievu valodas atdzejojis un periodikā publicējis Maksima Ameļina dzeju, piedalījies Josifa Brodska “Dzejas izlases” atdzejošanā (“Neputns”) un tulkojis Vladimira Nabokova romānu “Camera obscura” (“Dienas Grāmata”). Rakstījis dziesmu tekstus Zigmara Liepiņa koncertuzvedumam “Kapteiņu stāsti” un Zigmunda Latuškēvica darbiem.
Šogad Latvijas Literatūras gada balvai nominēts Jāņa otrais dzejoļu krājums “Mūza no pilsētas N.” (“Neputns”, 2019). Literatūrkritiķe Ilva Skulte par šo krājumu raksta: “Ir nojaušams, ka arī dzejniekam pašam ir kaut kas “slēpjams”, kas izraisa emocijas un dara viņu gudru.” (“Punctum”)
Par to, kas dzejniekam ir nojaušams dzejā un ārpus dzejas, – ar prieku iztaujājām.
– Pastāsti, lūdzu, par savām attiecībām ar Brodski un Nabokovu. Kāpēc tieši viņi ir iekļuvuši tavu tulkojumu lokā?
J. Hvoinskis: – Ar Brodski aizrāvos Literārās akadēmijas laikā, kad Kārļa Vērdiņa dzejas darbnīcā darbojāmies ar atdzejojumiem. Neesmu pamatīgi pētījis, bet Brodskis atstāja iespaidu arī uz manu dzeju. Savas pēdas atstāj ikviens autors, kuru lasu.
Vairāk mani aizrauj Brodska agrāko laiku dzejoļi, tajos jaušamas spēcīgas emocijas, kas mani dzejā vienmēr saista. Viņa vēlākā dzeja kļūst formā pilnveidota, bet diemžēl pirmo darbu emociju tur pietrūkst.
To dēvē par sastingušajiem ūdenskritumiem – skaista, bet stinga, nejūtīga. V
ēlāk kļuvu pret viņu daudz atturētāks. Brodska nievājošais dzejolis, veltīts Ukrainas gadadienai, slavas pilnais veltījuma dzejolis padomju karavadoņiem, žēlabainā vēstule Brežņevam, kad Brodskis tika izsūtīts no PSRS… Tas viss degradē viņa cilvēcisko tēlu manās acīs, tur es neko nevaru darīt.
Savukārt Nabokovs manās acīs ir izcils tieši ar savu skandalozo romānu “Lolita”, kurā ir perfekti atainots notiekošais slima un būtībā tāpēc ļoti nelaimīga cilvēka smadzenēs. Pieķēros Nabokova agrīnajam romānam “Camera obscura”, kurā arī ir par kādu nelaimīgu cilvēku, kurš, traģiski iemīlējies nimfetē, nonāk tumsas varā gan tiešā, gan arī pārnestā nozīmē.
– Kas notiek ar dzeju, kad redzi to iznākam grāmatā – nodrukātu, fiksētu, sastingušu…
– Tajā brīdī tu šo dzeju esi pieteicis kā gatavu, tā beidzot ir piedzimusi un nekādas izmaiņas vairs nebūs iespējams veikt. Savā ziņā bīstams brīdis, jo līdz šim tā ir mājojusi tikai tavās smadzenēs, bet tagad nofiksēta tādā veidā, ka paliks pēc tevis arī pēc tavu smadzeņu nāves. Brīžiem ir briesmīgi padomāt, ka tas var ilgt mūžīgi.
– Dzejoļu krājuma noformējumā izmantots tavs portrets Andras Otto-Hvoinskas izpildījumā. Kā tapa šis darbs?
– Zīmējums tapa kādā brīdī, kad kā parasti lasīju,
Andra bieži izmanto savus tuvākos cilvēkus kā modeļus portretiem.
Portreti ir viņas mīļākā glezniecības forma.
– Kā Jānis Hvoinskis vada šīs dienas? Vai viņš raksta dzeju? Atdzejo?
– Šajās dienās ir iespēja veikt savu pamatdarbu no mājām, tas ir ļoti patīkami. Mani tas nemaz netraucē un nesatrauc. Pašlaik gan neko nerakstu un neatdzejoju, tomēr nemitīgi par to domāju, tātad process notiek, nekas nav miris, gan jau no šīm domām ar laiku kas izkristalizēsies.
Dzejas ABC
Literatūrkritiķe JŪLIJA DIBOVSKA: “Tas ir apbrīnojami, cik daudz nāves tēls parādās šajā dzejas kopā, tomēr cik viegli ornamentāli autors ar to rīkojas. Vai arī tas notiek dikti nopietni un eksistenciāli?
Aiz nāves tēla te stāv bagātīgas, neparastas dzīves tēls.
Dzīvot svešumā (un tur nomirt), ārstēt mīlestības trūkumu (bet nomirt no kaut kā cita acīmredzot), būt jaunam (un mirt) vai neredzēt putnus, kas jau ir augstu debesīs (un tāpēc var domāt, ka arī tas ir pirmsnāves sindroms) – tas viss ir dzejas rotaļlietu komplekts pieaugušiem prātiem.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Jāņa Hvoinska jaunākā dzejas krājuma darbos.
***
Milzīga, tumša telpa, kurā vējš dzenā sniega vilktus zīmējumus, apsarga prožektora gaisma ir balta. Šajā telpā salauzts krēsls un tukšums. Šeit vienīgo skaņu rada durvju čīkstoņa, tās vējā veras vaļā, ciet. Vaļā, ciet.
Kad es kļuvu vecs, es dzimu, kad es biju jauns, es miru.
***
Gaismas ierīcē var sagūstīt taureni un ievietot zīdpapīra lapā
Mirkli apstādināt kustību ar nedaudziem kameras piesitieniem
(Arī otrajā plānā sastingušu šļakatu strūklakā kurā krīt lapas)
Bēres: no sievietes ķermeņa izslīd ēnas
Tās virzās pamestu rūpnīcu vārtos
Un tā visa vēl nav ir tikai taureņi kuri smīnot mūs vēro
Neredzami tie šūpo spārnus un taustekļus
Taurenis tāds pats putns
Raksta raksta
Nezina kur pārziemos
Tikai nolido īsāku ceļu
Arī septiņus gadus vecs bērns
Nevar būt nekas vairāk kā taurenis
Kurš īsu brīdi izstaro gaismu
***
Esmu piedzimusi no diviem tēviem tajā naktī lija logs mūsu telpā bija pilsēta
Vertikāla pār rue de la lune uz kuras mani tēvi glāstīja viens otru
Atmiņas process ar milzīgiem melniem spārniem mīt istabā ar norepušām antīkām vērtībām
Ilgstot nedēļu vai divas kurās tu neglezno neraksti
Putns ir tik augstu ka tu viņu nemani
Tad tu mirsti tik vien lai ieraudzītu
Serža Šagāla pilsētas elli
No rīta viņi uz kailajiem augumiem uzzīmē zīmes
Dzeltenas vienaldzīgas zīmes kurās vieglāk būs iekļūt svinam
Putns ir augstu un tie viņu vairs neredz
I
Tad es izvēlējos būt vīrietis kurš izklāj jumtus ar stikliem
Sāk palielināties mana jūtība mana aizskaramība un ievainojamība
Jumta istaba kļūst caurspīdīga un trausla
Vīrietis pie manis vairs neatgriežas amorfa un zūdoša kļūst viņa seja
Mainīgās plūsmas uzzīmētajos jumtu stiklos
II
Notiek viņa svinīgā ķermeņa pamešana
Kas atgādinās cigaretes vai vīraka dūmu iziešanu no kvēpināmā trauka
Apmēram sešos pēcpusdienā cilvēki steigsies mājup
Gāzes lukturu apgaismotās ielās ieraudzīs dūmaku līdzīgu miglai
Tas būsi tu īslaicīgi pārvērties tajā
***
Nonākot pie rēgu pilsētas ar dažām mirušām autostrādēm
To nepabeigtība satiekas punktā kurš atrodas manā acī
Šai punktā vispirms izzūd nauda tad paziņas arī tādas banālas jūtas kā mīlestība
Tu paliec viens apskalots laika jūrā
Sāc domāt par atkal noietu loku un atgriešanos bijušā vietā
Vienīgi zeme mežonīgi turpina savā orbītā joņot līdz viņas punktam norāvusies kā sirds
Bet jūsu punkti nesakritīs nekad
Ir tik ierasts vakars nekāds un nenosakāms kurā gribētos iesākt ko jaunu un nebijušu
Uzsmēķēt ko līdzīgu opijam
Vai kā romāna tēlam atstāt sevi savu identitāti doties uz citu pasaules malu iesākot dzīvot no jauna
Iepazīt etniski svešu sievieti nesaprast viņas valodu un iesākt kopdzīvi
Dzīvot un nesarunāties vien vērot apkārtni to attēlojot vienā no nedaudzajiem veidiem
Vēlāk saslimt ar kādu retu un neizdziedināmu slimību
Piemēram mīlestības trūkumu kurai tava imunitāte nespēj pretoties
Pārāk vēlu to atklāt pārāk vēlu lai varētu iznīcināt
Un tā vienkārši nezinot valodu nevienam neko nesakot nomirt svešumā
