Māra Libeka: “Rautošanās kāre mūs neatstāj ne uz soli!” 0
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš un kultūras ministrs Nauris Puntulis nokaitinājuši valsts kontrolieri Elitu Krūmiņu, viņai nosūtītā vēstulē noraidot pirms pieciem gadiem sniegtos ieteikumus izstrādāt skaidri saprotamu kārtību, kam tiek piešķirti bezmaksas ielūgumi uz valstiski nozīmīgiem, no valsts budžeta finansētiem pasākumiem. Valsts kontroliere vēlas vien to, lai iestādes atklāti norāda ielūgto personu sarakstu. Bet valsts pārvaldes augstākās amatpersonas uzskata, ka šāda prasība neesot samērojama ar personu tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Turklāt spēkā esošie normatīvie akti jau nosakot bezmaksas ielūgumu izsniegšanas kārtību. Par šo procedūru atbildot ministri vai kapitālsabiedrību valdes.
Taču, jāteic, pati procedūra ir gauži nekonkrēta: gribi – dari, negribi – nedari.
Pārsteidz fakts, ka Tieslietu ministrija, kas piedalījusies atbildes vēstules sagatavošanā un atrodas Jaunās konservatīvās partijas rokās, kas sevi pasludinājusi par galveno pretkorupcijas cīnītāju un “bezkompromisa tiesiskuma” ieviesēju, mēģina izlocīties starp divām pozīcijām. No vienas puses, ielūgumu izsniegšanai ir jābūt pēc iespējas atklātākai un caurskatāmākai, lai sabiedrībai būtu iespējas sekot līdzi publiskās pārvaldes budžeta līdzekļu izlietojumam, bet, no otras puses, publiskojot ielūgto personu sarakstu, esot jāņem vērā datu aizsardzības principi.
Te gan jāpiebilst, ka Valsts kontrole nekad nav prasījusi atklāt arī ielūgto cilvēku personas kodus.
Liktenīga sakritība ir tā, ka ar Tieslietu ministrijas atbalstu sagatavotā valdības vadītāja un kultūras ministra atbildes vēstule Valsts kontrolei tapusi laikā, kad Ministru kabineta sēdes darba kārtībā bija iekļauts jautājums par virzību uz “nulles birokrātiju”. Uz astoņām lapām sagatavotā atbilde nekādi neliecina, ka šī virzība notiktu pašu “nulles birokrātijas” iniciatoru mājās.
Valsts kanceleja un Tieslietu ministrija pārmet Valsts kontrolei, piemēram, to, ka tās vēstulē neesot norādīts, “kādas personas datu kategorijas plānots publicēt, kā arī neesot norādīts pamatojums, kādēļ šī informācija nepieciešama attiecīgā mērķa sasniegšanai un vai plānoto mērķi nav iespējams sasniegt ar mazāk personas tiesībām uz personas datu aizsardzību ierobežojošajiem līdzekļiem”. Nosūtītajā atbildes rakstā nav ne vēsts, ka būtu vēlēšanās tipiskā birokrātu valodā uzrakstītos izplūdušos tekstus aizstāt ar konstruktīviem, īsiem un saprotamiem skaidrojumiem.
Publiskajā telpā viens no pēdējiem aktīvi apspriestajiem jautājumiem bija par Valsts prezidenta Egila Levita ielūgtajiem viesiem uz inaugurācijas ceremoniju.
Valsts prezidenta kanceleja nepretojās žurnālistu prasībai publiskot sarakstu, un tas bija izlasāms prezidenta interneta lapā. Taču tagad, iepazīstoties ar valdības pārstāvju parakstīto vēstuli, izrādās, ka šāda rīcība ir uzskatāma par datu aizsardzības pārkāpumu. Katrā ziņā tas izklausās gauži dīvaini, jo personām, kas uzaicinātas uz tik augsta ranga sarīkojumu, būtu jājūtas pagodinātām. Arī par to, ka viņu uzvārdi parādās publiskajā telpā, un diezin vai kāds no lūgtajiem viesiem to saista ar privātās dzīves neaizskaramību.
Lieli strīdi ne tik sen raisījās arī par bezmaksas ielūgumiem uz aizvadītā gada vasarā notikušajiem Dziesmu un deju svētkiem.
Izrādās, ka tie tika piešķirti vairāk nekā trīs tūkstošiem personu un no valsts budžeta tas prasījis finansējumu, kas svārstās robežās no 28 tūkstošiem līdz 138 tūkstošiem eiro. Tāpēc pamatots ir Valsts kontroles ieteikums izveidot saprotamu kārtību, kam ir tiesības saņemt šādus ielūgumus par valsts naudu. Taču arī šis priekšlikums ir noraidīts, aizbildinoties ar datu aizsardzību.
Kādi labi laiki bija tad, kad varēja dzīvot bez visādām Eiropā izstrādātām regulām un nebija modrās Valsts kontroles acs! Tiesa, tad gan bija citas raizes – tauta satraucās, ka augstie kungi un dāmas par daudz ballējoties. Piemēram, “Jaunākajās Ziņās” bija lasāms, ka “latviešus jau tagad ārzemnieki labprāt dēvē par pārāk švītiem kungiem. Neviens tā neprotot reprezentēties, neviens tā nemākot jubilejas rīkot kā latvieši, kaut arī izskatoties pēc cilindrota franta, bet pastalās. Pat starptautisko afēristu Mottu mēs izēdinājām un padzirdinājām uz nebēdu. Lēkāja i ministri, i direktori. Rautošanās kāre mūs neatstāj ne uz soli! Un par šo ballēšanos izdevumus sedz visa latviešu tauta.”
