Reinis Ošenieks. No kafijas gatavotāja raidījumu viesiem līdz olimpiskajam reportierim 0
Jau rīt Dienvidkorejas pilsētā Phjončhanā sāksies XXIII ziemas olimpiskās spēles, kurās Latvijas sportistu gaitām sekos Latvijas Televīzijas radošā komanda, un tās sastāvā būs arī viens no raidījuma “Sporta studija” vadītājiem Reinis Ošenieks. Tāpat kā daudziem mūsu sportistiem, arī viņam tās būs pirmās ziemas olimpiskās spēles, lai gan olimpiskais rūdījums gūts jau vasaras olimpiādē Rio. No kafijas gatavotāja raidījumu viesiem līdz olimpiskajam reportierim – tāds ir Reiņa ceļš, ticot sev.
LTV1 Jaungada šovā “Vēl laimīgāku jauno gadu” tev bija uzticēta joku plēsēja loma. Vai tāds esi arī dzīvē?
“Sporta studijā” jau nav īpaši vietas jokiem, taču šova režisors Intars Rešetins laikam bija dzirdējis par mani, jo ikdienā ar kolēģiem mīlu pajokot un varu būt jautrs arī kadrā, piemēram, filmējot pašreklāmas. Šovā man bija saspēle ar Gundaru Rēderu, ar kuru brīvajā laikā šad tad kopā uzspēlējam basketbolu, un viņš ik pa laikam mani pakacina. Manuprāt, izdevās labi, bija jauna, līdz šim nebijusi pieredze. Kas to būtu domājis, ka es dziedāšu un dejošu! Teksti raidījuma sākumā un pieteikumos bija iestudēti, taču sarunās ar raidījuma viesiem, protams, bija improvizācijas. Intervijas jau nevar iestudēt. Klausījos, ko cilvēki atbild, un tad mēģināju atbilstoši reaģēt. Cenšos noskatīties katru komiķa Jāņa Skuteļa “Pusnakts šovu”. Baudu, kā viņš pat no ļoti kūtra sarunu biedra, kurš atbild tikai nepaplašinātos teikumos, spēj izvilkt smieklīgo ar kādu atslēgas vārdu vai jocīgu intonāciju.
Tas ir apbrīnojami! Jokot kameras priekšā ir ļoti grūts darbs.
Ja reiz tev patīk jokoties, kā nonāci nopietnajā “Sporta studijā”?
Būtībā ceļš uz televīziju sākās pēc vidusskolas beigšanas. Man ļoti patika reklāmas. Skatījos “Golden Hammer” balvu pasniegšanas ceremonijas, meklēju reklāmas rullīšus arī internetā. Latvijas skolu reklāmu ideju konkursā ieguvu pat trešo vietu. Nopietni domāju sevi īstenot reklāmas jomā, bet grūti nācās atrast piemērotu mācību iestādi, kur vismaz kāda programma būtu saistīta ar to. Tādēļ pusotru gadu pamācījos Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas augstskolā (SPPA) Bruņinieku ielā, bet pēc tam pārgāju uz Biznesa augstskolu “Turība”, kur piedāvāja mācīties sabiedriskās attiecības. Mans draugs Toms Kalnītis sāka strādāt televīzijā un uzaicināja arī mani. Tobrīd pēc trim kinoteātrī nostrādātiem gadiem biju bezdarbnieks. Jautāju, kas man būs jādara, viņš atbildēja, nekas īpašs – jāsagaida agrā rīta raidījuma viesi un jāuztaisa viņiem kafija. Uzrakstīju CV, aizgāju uz pārrunām, un jau pēc nedēļas strādājām kopā – viņš vienu, es otru nedēļu. Tā sākās mana karjera televīzijā. Man nebija mērķa kļūt par sporta žurnālistu un redaktoru, taču, ja esi atvērts un atsaucīgs, parādās iespējas. Sākoties Pekinas olimpiskajām spēlēm, vajadzēja jaunus puišus, kas celsies naktī jau pulksten četros no rīta pēc Latvijas laika, kad sākās sacensības, sekos līdzi mūsu sportistu gaitām un uzfilmētajā materiālā atzīmēs taimkodus (kurā minūtē redzami latviešu sportisti), lai rīta ziņu veidotāji ātrāk varētu vajadzīgo vietu atrast un samontēt, jo tolaik vēl nebija datormontāžas iespēju – viss tika ierakstīts kasetēs. Tā ar palīgdarbiņiem “Sporta studijā” es turpināju. Sekoja jauniešu raidījums “Olimpiāde.lv”, kur bija nepieciešami sižeti – tā pamazām pašmācības ceļā virzījos tālāk. Lai atsvaidzinātu “Rīta ziņas”, ieviesa sporta ziņu sadaļu, kuras agrāk nebija, un mani ieteica ziņu lasīšanai. Vēlāk arī pašam radās iespēja kādu sporta ziņu sižetu uztaisīt, “stand up” ierunāt, pamēģināt tiešraides interviju un “Sporta studiju” novadīt. Nav gājis viegli, bet arī filmēt un montēt esmu iemācījies. Tieši šī iemesla dēļ reizēm esmu nonācis, tur, kur noteikti kā tūrists nekad nedotos, piemēram, Krasnojarska vai Volgograda. Savulaik basketbola komanda “VEF Rīga” mani ņēma līdzi kā spēļu apskatnieku, kurš var gan filmēt, gan rakstīt, un divu trīs gadu laikā esmu krustu šķērsu izbraukājis ne tikai Krieviju, bet arī visu Eiropu.
Filmēšanas pieredze tevi ir pamudinājusi uzņemt arī vairākas dokumentālās filmas. Kura no tām bija vislielākais izaicinājums?
Mana pirmā filma bija par mūsu NBA basketbola zvaigzni Kristapu Porziņģi. “Sporta studijai” veidotie un pilnībā neparādītie sižeti bija sakrājušies, un gribējās, lai tie vienuviet saglabājas vēsturei. Jo es biju filmēt gan uz Kristapa NBA draftu, gan uz pirmo uzlecošo zvaigžņu spēli un esmu bijis klāt arī citos viņa karjerā nozīmīgos brīžos, pirms vēl par viņu sāka tik skaļi runāt. Šo filmu pārsvarā veidoju no jau safilmētā materiāla, jo Porziņģis bija kļuvis daudz nepieejamāks nekā karjeras sākumā. Savukārt par leģendāro sporta žurnālistu Anatoliju Kreipānu filmu veidoju no nulles – pats izdomāju scenāriju, pats intervēju, režisēju un montēju. Tomēr vislielākais izaicinājums bija filma par mūziķi Gustavo jeb Arstarulsmirusu, jo savā ziņā es uzaugu ar viņa mūziku, skolas laikā daudz to klausoties. Pirmā kasete, ko nopirku, bija “Fact” ar viņa pirmās grupas ierakstiem. Gatavojoties filmēšanai, noklausījos visas Gustavo dziesmas, no tekstiem izņēmu ārā frāzes, kas varētu atainot viņa dzīves posmus un uzskatus. Filma tika būvēta, papildinot interviju ar atbilstošiem dziesmu fragmentiem, un prieks, ka cilvēki novērtēja manu darbu.
Tagad tev priekšā vēl viens izaicinājums – pirmās ziemas olimpiskās spēles kā reportierim. Vai zini, kādi dzīves apstākļi sagaida Dienvidkorejā?
Pārsteigumus negaidu, jo istabiņas droši vien būs līdzīgas kā sportistiem – nekas vairāk par gultu, mantu skapīti līdzās un televizoru kopējā istabā. Atšķirībā no Riodežaneiro vasaras olimpiskajām spēlēm Phjončhanā dzīvosim lielākā mājā – augstceltnē ar vairāk nekā desmit stāviem – un varētu būt sastrēgumi pie liftiem. Olimpiskais ciemats izskatās kompaktāks, taču, kas tam apkārt, nav īsti skaidrs, jo “Google Maps” vienā pusē redzams lauks, bet bilde ir uzņemta vasarā. Cerams, ka pa logu nebūs redzami būvgružu kalni, kā tas bija Rio. Bet skats jau nav galvenais, jo istabiņās pavadīsim ļoti maz laika – lai nomazgātos, izgulētos un savestu sevi kārtībā. Pārējais laiks paies sacensībās, veidojot reportāžas Olimpiskajai studijai.
Varbūt arī komentēsi kādas sacensības?
Tas nav plānots. Lai gan esmu to darījis. Pāris reizes komentēju sacensības, kurās startēja mans kolēģis Armands Tripāns, kurš brauca ar slidām pa ledus reni. Šogad trešo reizi pēc kārtas Siguldā Pasaules kausa posmā kamaniņu braukšanā latviešu un angļu valodā pa trases skaļruņiem stāstīju par sacensībām un tajās startējošajiem sportistiem. Sākumā man komentēšana ne visai patika, bet, pastrādājot Siguldā, sapratu, ka tas nav nekas traks un neiespējams. Basketbolu gan labāk tikai skatītos, nevis komentētu.
Cik bieži olimpiādes laikā no 9. līdz 25. februārim būs sporta ziņu izlaidumi?
Olimpiskā studija, kurai es gatavošu sižetus, būs katru dienu. Kopā ar tehniskajiem darbiniekiem Phjončhanā būsim 12 cilvēku komanda, tostarp arī kolēģi Dāvis Ernštreits un Armands Tripāns. Ko kurš darīs, tiks izrunāts pirms katras sacensību dienas, jo vairākkārt mūsu sportistu starti laika ziņā pārklājas. Tā kā mums līdzi ir tikai divi operatori, tad trešajam žurnālistam būs pašam arī jāfilmē. Pastrīdējāmies, kurš no mums brauks uz atklāšanas ceremoniju, bet galīgo lēmumu pieņemsim, sēžot lidmašīnā.
Tava prognoze – cik medaļu Phjončhanā iegūs Latvijas sportisti?
Man ļoti nepatīk prognozēt. Patīk braukt ar domu, ka mēs varam, un, jo lielāks prieks par to, kas sanācis labāk, nekā cerēts. Protams, gaidu kādu medaļu no kamaniņu braucējiem, kas līdz šim ir medaļām bagātākie, arī no boslejistiem un skeletonistiem. Daiļslidotājam Denisam Vasiļjevam novēlu pārsteigt pasauli. Varbūt vēl kādu brīnumu. No slēpotājiem diezin vai to sagaidīsim. Ja zvaigznes labvēlīgi sastāsies, iespējams, no biatlonista Andreja Rastorgujeva, kas nupat kļuvis par Eiropas čempionu.
Parasti pirms startiem Andrejs nodzen bārdu, bet šoreiz to nebija izdarījis – būs jāpajautā, vai bārda nav viņa jaunais talismans.
Vai jūs, žurnālisti, savā starpā nerīkojat totalizatorus par mūsu sportistu rezultātiem?
Ar tādām lietām neesam aizrāvušies, taču, šķiet, vasaras olimpisko spēļu laikā Londonā tāds totalizators bija. Par ko, neatceros. Zinu tikai, ka bija tāfele, uz kuras rakstījām rezultātus.
Vai ziemas olimpisko spēļu laikā būs arī kāds brīvs brīdis, kad varēsi justies kā tūrists?
Pēc noslēguma ceremonijas mēs vēl divas dienas paliksim Phjončhanā. “Delfi” sporta redaktors Uldis Strautmanis pastāstīja, ka žurnālistiem esot paredzēta neliela ekskursija uz Ziemeļkorejas robežu un dažas citas aktivitātes. Pēc darba dienas beigām parasti sanākam kopā un pārrunājam pieredzēto. Tā ir laba sajūta, kad ziņu materiāls ir samontēts, aizsūtīts un dators aizvērts. Tad var ļauties piedzīvotajām emocijām, atlaižoties krēslā, doties paēst vai citās gaitās, neaizmirstot, ka jau rīt būs jauna, saspringta darba diena.
Tavs novēlējums Latvijas sportistiem?
Man ļoti patika, kā pirms izšķirošiem mačiem rīkojās bijušais Latvijas basketbola izlases treneris Ainārs Bagatskis. Viņš lika spēlētājiem nogulties uz grīdas ar seju pret arēnas griestiem un dažas minūtes pagulēt klusumā, iztēlojoties, ko gribi sasniegt un kā uzvari. Tādēļ novēlu mūsu sportistiem aizmirst par šaubām, dopinga skandāliem un citām nebūšanām, nostāties ar abām kājām stingri uz zemes, ieraudzīt tuneļa galā savu mērķi, iet un izbaudīt sacensības, darot to, kas vislabāk sanāk, kam smagos treniņos veltīti pēdējie četri gadi.
Ko darīsi pēc olimpiādes?
Gribu uzrakstīt grāmatu. Tās varonis jau ir piekritis, bet viņa vārdu pagaidām paturēšu noslēpumā.
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez darba.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Atbildīgs, humora pilns darbaholiķis.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Dokumentālās filmas par Kristapu Porziņģi, Anatoliju Kreipānu un Arstarulsmirusu (Gustavo).
Labākā izklaide?
Sports (peldēšana, basketbols, hokejs) un kino.
